Esam
sākuši doties naksnīgajās pastaigās. Pēc darba. Izejam mazo 20 minūtīgo
maršrutiņu pa neizgaismotajām villas ielām. Kādreiz man bija bail doties šādos
“ceļojumiņos”, bet liekas, ka, ar Rodi ejot, bailes ir mitējušās. Visādā ziņā –
suns izskraidās labi un nebuhņī mani augšā vairs pa entajām reizēm, lai tikai
dotos laukā. Un arī man prieks – staigāšana ir veselīga. Veselīgāka par
sēdēšanu un gulēšanu. :D
Rodis
sargā villu. Jā, beidzot pienācis arī šis laiks. Iepriekš likās, ka viņš visus,
gluži tāpat kā mani sagaida ar laimīgu smilkstienu, taču tagad (no drošiem
avotiem zināms) noskaidrojās, ka rej gan. Rej tā, it kā pa tiešām aizsargātu
savu māju. Tas gan nenozīmē, ka viņš nebaidās. Par to, ka suns, aizsargādams
māju, bija nobijies, liecina pāris uz linoleja atstātās mazās peļķītes. Bet
viņš sargā, un tas ir labi.
Villā
Rodim salst. Pa dienu šim atstāju ieslēgtu sildītāju, arī vakarā, kad ieslēdzu
pūtēju, lai piesildītu guļamistabu, šis noguļas pūtēja priekšā. Atceros,
kādreiz Rodžam bija tik ļoti no pūtēja bail. Tagad, kad saprata, ka no turienes
nāk siltums, baiļu nav vairs nevienā acī. :D
Jā,
reiz Daumants bija iekurinājis pagalmā bomžu ugunskuru. Bija jāsadedzina kaut
kādi mēsliņi. Rodža dzīvoja laukā un, loģiski, pasala. Atkal vibrinājās. Kad
saprata, ka no bomžu ugunskura nāk siltums, nometās pie tā un sēdēja. Nu goda
vārds – kā tāds bomzis. Tik smieklīgi bija skatīties.
No
vienas puses apbrīnojami – tāds mazs
lopiņš, bet saprot, kas ir siltums, kā darbojas, saprot, kā sevi sasildīt.
Rodža
un pirmais sniegs!
Jā,
jā, beidzot ir uzsnidzis pirmais sniegs šogad. Pirmais sniegs Rodža mūžā. Ejot
gulēt naktī, nekas neliecināja, ka rītdien zemi klās sniega sega. Zināms, arī
šeit Roda sestās maņas nestrādāja un arī viņš neko ļaunu nedomādams no rīta
dīdījās pie durvīm, lai tiktu savā dienišķajā apgaitā. Kad atvēru durvis,
izskrēja laukā kā vējš un kā miets atdūrās uz lievenīša, sniegam nemaz
nepieskardamies. Nobijās, šoka pilnām acīm skatījās sniegā. Cietās, cietās labu
mirkli, tad pačurāja pie sliekšņa, kur sniega nebija un sliekšņa arī ne.
Pasmējos par šā mazdūšību un pametu mantu sniegā, cerēdama, ka desos pakaļ.
Figuški. Stāv, skatās, skatās un sāk riet. Uz sniegu. Kā uz ienaidnieku.
Nosmējos. Apmetu ap kailajiem pleciem un pliko pēcpusi segu, apāvu gumpīšus un
izbridu sniegā. Suns sekoja. Kad saprata, ka sniegs nav dzīvībai bīstams,
skrēja un lēkāja un priecājās.
Un
ziniet, dārgie lasītāji, arī es priecājos. Tagad viss būs gaišāks. Un jaukāks.
Un tīrāks. Un skaistāks. Cik forši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru