Ceļam villu. Tiem kas nezina, esmu ieguvusi dzīvošanas tiesības uz vasaras
mājiņu, kas līdz rudens/ziemas aukstumiem jāsaved kārtībā – jāievelk elektrība
un ūdens, jānosiltina un jāuztaisa plus mīnus kosmētiskais remonts. Vēl ir
jāsavāc pagalms, jāiekārto dobes, dārziņš… Darba ir parareeāli daudz, un ari
mūsu viesošanās skaits villā pēdējā laikā ir proporcionāli pieaudzis. Bet ne
par to. Parunāsim par to, kā suns skatās uz jauno mitekli un pagalmu, kādas
redz attiecības ar kaimiņos atrodamajiem suņiem un kādas iespējas dzīvošanai
jaunajā miteklī.
Pirmajā reizē, kad iebridām pagalmā, šeit viss bija aizaudzis un aizkrauts
lūžņiem. Lai arī cīņa ar zāli, kas garumā stiepās līdz kaklam, tika iesākta jau
pirmajā mirklī, tā nebija uzvarama. Tai dienā Rodis, ejot pa zāli, bakstīja
vēderu un paoli un arī tagad, labu laiku pēc pagalma nopļaušanas, nezāļu
stimbuki-bimbuki turpina puiku bakstīt. Pa pagalmu iespējams paiet tikai tur,
kur zāle nomīcīta, pa taciņu, no kuras noplēsti betona paliktņi un tur, kur
puika, cītīgi strādādams, saracis bedres. Jā, zemās šasijas sunīšiem šis nav
tas pateicīgākais pagalms un tā labākā dzīvošana.
Otrs bieds ir skudras. Pirmo reizi ar sarkano skudru kodumiem Rodža
iepazinās manos laukos, kad ēdam zirņus un ogas. Un arī tagad, atbraucis uz
pierīgas villu, viņam nākas saskarties ar to pašu. Nabags. No sākuma izkasa
kādu bedri vai skudru alu un tad brīnās, no kurienes un kāpēc mazie, sarkanie
karotāji nāk cīņa. Un skudrām ir labi ieroči, jo ilgu laiku pēc sakošanas, suns
smilkst un laizās. Pārsvarā skudras sakož puikas ķepiņas, taču vienu reizi,
liekas, sakoda arī mēli, jo Rodis, mēli nespēdams pakasīt, šļūca ar to pa zemi.
Skats par rubli. No vienas puses smieklīgi, no otras skumji.
Ir bijušas reizes, kad Rodža uz villu aizbrauc ar Daumantu, bez manis.
Tādās reizēs nākas dzirdēt, ka puika skumis, bijis lēnīgs un meklējošu skatienu
lūkojies uz vārtiņiem, cerēdams mani ieraudzīt. Ilgojās pēc manis. Vai pirmo
reizi, kad manis nebija, viņam likās, ka esmu to pametusi?
Tagad, kad paliekam villā regulāri, Rodis mani tur gaida. Viens. Iespundēts
priekštelpā pāris kvadrātmetru lielā laukumā. Pirmajā dienā, aizejot uz darbu,
ļoti uztraucos, kas un kā būs, taču atgriežoties, viss bija ok. Žēli
pasmilkstēja man aizejot, pasmilkstēja, kad dzirdēja mani grabināmies pie
durvīm, un priecīgs ierējās, kad pamanīja, ka nācēja esmu es. Arī pirmā diena
vienatnē villā aizvadīta bez misēkļiem. (Tikai ar čurāšanu, bet to neskaitīsim,
citādāk man atkal jādomā, ka esmu nolažojusies ar suņa nokārtošanos apmācību.
Ideālais variants būtu iespēja suni atstāt skraidām pagalmā, bet pie tā vēl ir
jāstrādā. Daudz un dikti.)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru