Turpinājums villas sāgai

(Sienas špaktelēšana(?) Vai kā sauc šo procesu, kad sienu
apmet ar pelēku pļecku?)

Esmu atpakaļ! ATPAKAĻ! Ilgi nebiju dzirdēta. Vai sākāt jau bīties, ka aukstā laika rezultātā esmu jūs un šīs saules viesmīlīgās telpas pametusi uz visiem laikiem? Neesmu. Biju ierakusies darbos un uzdevumos, un jaunās avantūrās, un, jā, arī salšanā. Bet par visu pēc kārtas.

Esam uztaisījuši kosmētisko remontu. Ar vecāku palīdzību izlīmējuši skaistas tapetes un noklājuši grīdas ar linolejiem. Ļoti skaistas tapetes. Tas būtu jāredz. Cerams, ka kādreiz publicēšu arī kādu attēlu no sērijas „pirms-pēc” vai „no neglītā pīlēna par gulbi”. Jā, tapetes ir patiešām skaistas – guļamistabā pasteļkrāsas toņi tiek miksēti ar milzīgām, kvēli sarkanām rozēm, bet virtuvē orhidejas ar zaļo auglības krāsu un brūniem, siltiem ķieģeļiem.

(Tapetes virtuvē. Ķieģeļu tapetes ir ideālas.
Orhidejas - ļoti skaistas. Tas oranžais ar sau-
lespuķēm ir galdauts uz paceļama galda.)

(Grīdas siltināšana ar literāriem žurnāliem. Nē,
nē, es nezaimoju kultūrai. :D Es uzsūcu mākslu
caur pēdiņām.)

Tagad villā viss liekas tik silts un tik mājīgs. Kad nokrāsoja visu baltu, viss kļuva tīrs, tagad ir arī apdzīvojams. Un arī mans suns izrādīja neviltotu prieku, kad no pagalma nekārtības iekļuva tīrībā – uzkāpa uz linoleja, skraidīja kā neprātīgs, vārtījās pa grīdu.

(Oranžas tapetes citai virtuves sienai. Pietrūka orhideju un pie-
trūka ķieģeļu. Ja kas, grubuļi, kas redzami attēlā, uzsūcās, un
tapetes iztaisnojās. Man un arī pārējiem par brīnumu.)

Otrs priecīgais moments šai visā ir tas, ka elektrība, iespējams, būs uz jaunās nedēļas sākumu. Njā, bet līdz tam vēl pietiekami ilgi. Lai nu kā, esmu pieradusi jau pie savas svecīšu romantikas, lampiņu blāvās gaismas un došanās gulēt tikko kā aiz loga paliek tumšs. Patiesība, bet elektrības-gaismas varētu arī iztikt. Smagāk ir iztikt bez ūdens. Un siltuma.

(Rožu tapetes manā istabā. Aizkars vēl no vecajiem laikiem;
tiks uzlikts jauns.)

Esmu iemanījusies mazgāties aukstā ūdenī. Pavisam vienkārši to izdarīt, no sākuma samitrinot rokas un kājas un tikai pēc tam rumpi. Un esmu atklājusi, ka ūdens, kas dienu pastāvējis pagalma siltumā, ir kudi siltāks par to, kas atradies telpās. Lai nu kā, matus aukstā ūdenī neesmu mēģinājusi mazgāt. Tiem ūdeni sildīju. Uz ugunskura, kā cilvēks no aizlaikiem. Kaimiņi par manu ugunskura plānu noteikti sajūsmā nebija, jo ilgi nevarēja aizdegties, daudz piedūmoja, un dūmi smirdēja ļoti asi un kodīgi, bet kāda viņiem teikšana – man ir silts ūdens.

Labi, matus es izmazgāju siltā ūdenī, pati nomazgājos beidzot kā cilvēks (gandrīz), bet kā man tie mati kalta. Visu nakti. Slapji. Spilvens mitrs, gaiss mitrs. Gulēju kapučdžemperī, bet tāpat pakausī, pat no rīta ceļoties bija jūtams mitrums. Ptu. Nu i nah, nekādas matu mazgāšanas. Un tā laikam vēl bija tā nakts, kad salna iekrita, kad Rodis no rīta izgāja laukā un negribēja tupties baltajā zālē, lai pačurātu… Vispār labi, ka nepamodos, piesalusi pie gultas. Jo tālu no tā nebija.

(Gita, šitās avantūras ir jābeidz!)