Rodžas satikšanās ar Riku un zaķiem.

Rodi bieži sanāk paņemt uz laukiem. Un ne tikai uz maniem, bet arī uz svešajiem laukiem. Vecāku laukus šis jau uztver gandrīz kā savu otro māju – skraida pa plašumiem, skrien pakaļ kaķim. Atceros, pirmajās reizēs, kad atvedu viņu šurp, suns bija tāds mazs kunkulītis, kas nebija spējīgs uzkāpt pat pa kāpnēm. Tagad jau to spēj kā lielais – gan augšā, gan lejā. (Pa vienu TV pārraidi gan dzirdēju, ka suņiem līdz gada vecumam (kamēr aug un pilnveidojas kauli) lejā pa trepēm kāpt nebūtu vēlams.) Lai nu kā, Rodžam ir iepatikušies lauki – daudz kas mainījies no pirmajām šeit pavadītajām dienām pirms pāris mēnešiem. Viņš labprāt skrien pa zāli, meklē lapsas kurmju alās un nodarbojas ar pašdarbību, kad līdzgājējs ir atlaidies šūpuļtīklā vai nodarbojas ar citam lietām.

Vienu dienu Rodža tika aizvest arī uz svešajiem laukiem. Braucām pie Daumanta. Vide tur bija sveša un, var teikt, mazliet ekstrēma, jo pagalmā tiek celta māja, atrodas būvgruži, štrumenti un tranšejas, taču Rožam patika ne mazāk kā pie manis. Bez tam, te viņam bija arī draugi – suns, kaķis un truši. Lielā, melnā kuce Rodi uzņēma kā bērnu. Ja sākuma bija mazliet agresīvāka spēlēšanās ar pakaļdzīšanos un šad tad atskanošiem smilkstiem, tad uz beigām abi jau bija nometušies zālē, laizīja viens otru un praktizēja košanas, nokošanas un uzbrukšanas skilus. Bija interesanti pavērot, un arī Daumants ieminējās, ka kad Rikai pašai bija kucēni, viņa ar tiem auklējusies tāpat. Es redzēju, kā kuce mācīja kost – paņēma sava lielajā mutē Rožu pie kakla un maigi, tikko jūtami piespieda. Pēc tam atļāva jauniegūtās zināšanas kucēnam pielietot dzīve uz viņu pašu. Rodis gan bija visai sūdīgs māceklis sava kompakta auguma dēļ, jo paņemt ar zobiem vācu aitu sugas jaukteni pie rīkles viņam izdevās tikpat nesekmīgi kā man, ja es būtu centusies ar lāpstu nolīdzināt Gaiziņu.

Neiztrūkstoša bija arī lambadas dejošana. Jau iepriekš biju ievērojusi, ka suns savas suniskās kustības mēdz veikt ar daudz ko, kas kust un kas nekust. Biežākais upuris – mājas kaķis Rūdis. Taču ar Riku viņš to arī darīja diezgan bieži. Es gan nespēju atrast tam izskaidrojumu, jo man pazīstamā veterinārārste man labi ieskaidroja, ka kucēniem dzimumgatavība tik ātri neiestājoties un ar pēc lambadas neprasoties. Bet ej nu sazini. Vēl ar lambadas dejošanu lielie suņi izrādot dominanci. Bet ko izrāda mazie? Kucēni. Ko mēģināja pateikt Roža? Kāds instinkts?

Laukos, pie Daumanta, Rodža pirmo reizi satikās ar trušiem. Un ne jau tā, paskatīties caur režģotajām durtiņām uz garaušiem, bet tā riktīgi. Saost, mīkstā kažociņa zāles smaržas aromātu un mēģināt iekampt ļipā, un dzīties pakaļ. Jā, mēs tos izlaidām laukā no būra, atļaudami zaķiem paskriet un suņiem paķert. Nē, nē, nerauciet pieres, te nav cietsirdīgās izturēšanās pret dzīvniekiem! Rika ar zaķiem jau saradusi un pāri nedara, taču Rodža pakaļdzīšanās skils bija tik neuzkačāts, ka gribēdams balto garausi viņš nebija spējīgs noķert.