Esmu aizvadījusi savā jaunajā miteklī pirmās divas dienas un pirmās divas
naktis. Vienu no tām pavadot pilnīgā divvientulībā tikai ar Rodi… Bet par visu
pēc kārtas.
Ir diezgan smagi civilizētam cilvēkam iekļūt laikā, kurā nav pieejams ne
ūdens, ne elektrība (par visiem
internetiem, feisīšiem un tviteriem nemaz nerunājot) un telpā, kas no ārienes un
iekšienes līdzinās mazliet paremontētai migai. (Nē, guļamistaba pāris
kvadrātmetru lielumā ir lieliska, kosmētiskais remonts prasās vēl tikai
virtuvei un gaitenim un otrai, lielākajai istabai). Vai jūs spējat to
iedomāties?
Bet tas ir interesanti. Ļoti interesanti, un, dzīvojot šo alu laikmeta
dzīvi, es pietuvojos pirmatnībai pēc kuras, liekas, tiecas mana iekšējā esība.
Lai nu kā, ir patīkami vakariņot un brokastot laukā, pagalmā, uz cietas,
atsperīgas metāla gultas un raudzīties, kā kaimiņu ģimenes galva grillē gaļu un
nes to saviem bērniem un sievai mājas iekšpusē. Vāks. Mēs ar Daumantu pirmajā
dienā, kad atvācāmies uz šejieni, vēlējāmies vārīt pelmeņus katlā, kas
pakarināts virs metāla mucas. Jā, jā, virs tādas mucas, kādā bomži parasti
kurina ugunskurus un silda nagus. Pfff. Pelmeņi izkusa un tika norakti, jo suns
nevārītus neēd, bet saglabāt viņus
sasalušus nebija iespējams elektrības neesamības un ledusskapja neesamības dēļ.
Nākamā, kas tiks nahrenizēta šādā pat veidā būs maltā gaļa.
Otra ļoti briesmīgi smagā problēma ir ūdens. Labi, dievs ar roku mazgāšanu.
To iespējams ļoti parocīgi izdarīt ar ūdeni no pudelēm, taču, kā nomazgāties
pašai? Dienu staigāju netīra un tad man fiziski prasījās nomazgāties pašai.
Divas iespējas – lēkt Daugavā vai mēģināt nomazgāt visu ķermeni tāpat kā rokas.
Apsverot visus plusus un mīnusus un saprotot, ka mani var aizvest uz
psihiatrisko klīniku, ja kāds pamanīs, ka septembra vidū mazgājos upē, tika
izlemts mazgāties civilizēti. Telpā un vienatnē. Ar limitētu litrāžu ūdens.
Pieciem litriem. Vai iespējams nomazgāt visu ķermeni ar pieciem litriem ūdens?
Jā, ir. Un man pietika ar četriem. Nomazgājusies jutos lepna ar sevi par
paveikto. Lepna un tīra. TĪRA!
Kādreiz mani biedēja doma par vientulību, taču laikam šo pāris mēnešu
laikā, dzīvojot viena, esmu ar to saradusi un, iespējams, pat iemīlējusi.
(Tagad sāk palikt smagi dzīvot kopā ar kādu!) Neskatoties uz to, ka man ir
suns, kas dienās izaugs par rīkļu rāvēju, naktīs tāpat guļu ļoti nemierīgi,
ceļos no trokšņiem un laižu suni čurāt laukā entās reizes un vienmēr dzirdu
pagalmā mistiskus, biedējošus trokšņus. (Vai tik kāds bomžara nenes prom manus
rūpīgi krātos metāla lūžņus.)
Tā kā sanāk iet gulēt ļoti agri (tikko kā parādās tumsiņa, ap kādiem
pusdesmitiem), tad naktis ir diezgan garas. Un tikko kā iemiegu, tā sākas
trilleris. Pirmajā naktī sapņoju par to, kā kaimiņos noslepkavo ģimeni un kā
šis pats slepkava nāk kilot mani, taču šodien par to, ka mana pagalma tumsā
kāds staigā. Sakot, ka svešā vietā pirmo reizi redzēti sapņi piepildoties. Šausmas.
ŠAUSMAS!
Vakar bija arī pirmā diena, kad Rodža uz vienpadsmit stundām tika atstāts
viens. Divu kvadrātmetru lielā telpā, ar savām mantiņām, sedziņu, paklājiņu,
ūdeni un ēdienu. Pirmā diena, kad suns uz tik ļoti ilgu laiku tika atstāts
pilnīgi viens! Mana diena pagāja nervozējot, uztraucos, vai suns sev ko
nenodara, ka neaizmūk. Viss beidzās labi – viņš mani sagaidīja ar žēlabainu
smilkstienu, kad sāku grabināties ap atslēgām, un tikko kā ieraudzīja, ka tā
esmu es, metās pie manis, priekā un līksmē luncinot asti. Ir tik jauki, ka viņš
mani sagaida mājās. Ka viņš ir sveiks un vesels, un mani sagaida mājās. Man
tikai mazliet žēl, ka visa viņa dzīve paiet gaidot un gaidot savos
nožēlojamajos pāris kvadrātmetros.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru