Roda dzīves sīkumi 3. daļa

Ir pagājis labs laiciņš kopš pēdējā ieraksta par suni. Tas, ka nav teksta, neliecina, ka mūsu dzīvēs nenotiek nekas jauns, nekas ievērības cienīgs. Notiek. Sāksim:

Sunim aug zobi. Momentā. Liekas, piena zobi vēl nav izbiruši, kad vietā jau parādās normālie. Un nevis pa dienām, bet gan pa stundām – ja no rīta nekas vēl nebija redzams, tad vakarā, ejot gulēt, manāms jau jaunais zobs. Nevienu kritušo gan neizdevās atrast (būtu, ko atdod Zobu fejai, varbūt kādu dolāru būtu atnesusi); laikam tāpēc, ka suns tos veiksmīgi apēdis pats. Un, nē, nerauciet pieres – suņi tā dara!

Mani gan uztrauc divi viņa priekšzobi, jo tie aug viens otram pretī. Vai augot viņi viens otru iztaisnos? Vai šie zobi kādreiz būs par pamatu nepareizam sakodienam? Kāpēc rodas suņiem slikti sakodieni? Kas tam par iemeslu? Un vai man vajadzētu jau uztraukties? Vai arī pagaidīt, kad tie izaugs, un tad, ja būs problēmas ar ēšanu/neēšanu, vest viņu pie suņu zobu daktera?

Suns ir apguvis čurāšanas skilu. Ptu, ptu, ptu. Beidzot ir pienākušas pāris dienas, kad viņš ne peļķīti istabā nav pieslapinājis, spēdams nociesties tās deviņas desmit stundas bez čurāšanas. Ja godīgi, man likās, ka šāda diena (ar manu nožēlojamo mācīšanu) nekad nepienāks. Pienāca! Esmu tik laimīga, ka vajadzētu atkorķēt šampi un iztriekt kopā ar suņu.

Otra lieta čurāšanas sakarā – viņš ir apguvis arī otru skilu – nodarīt savas darīšanas kā lielais – ar paceltu kāju. Un ziniet, viņš ir iekāpis jau arī nākamajā attīstības posmā. Rodža kakā arī ar paceltu kāju. :D

Mans suns ir sterils. Viņš mazgājas vairāk kā jebkurš tīrīgākais kaķis. Varētu pat domāt, ka visu laiku, kad sunim neko citu neienāk prātā darīt, viņš nodarbina sevi ar mazgāšanos. Un tad izlokās kā bikram jogas meistars, lai ar mēli izšrubētu nagu starpas, astes galu, paoli un raibo “nabiņu”. Un tikai pasakiet, ka suņi ir cūciski – Rodža ir spilgts piemērs pretējam.

Viņš ir kā mazs bērns. Ieraušas klēpī, kad pirms miega piesēžos pie grāmatas vai datora. Zināms, klēpis nav tik liels, lai tajā satilptu abi – dators un suns -, bet Rodžam izdodas. Un tad viņš trinas, trinas. Vai nu sevi mazgājot, vai ieķeroties ar zobiem manā džempera stūrī. Esmu ievērojusi, ka viņam pirms miega patīk kaut ko grauzt. Kā kucēnam, meklējot pupu. Vienreiz bija smieklīgi. Viņš laikam bija sevi šrubējis un aizmidzis ar pipsi mutē. Es ilgi, ilgi smējos.

Un gulēšanas sakarā ir vēl kas. Vienu dienu, nodauzījies laukos pa āru, viņš bija tik ļoti piekusis, ka nemaz celties negribēja. Tikai gulēt un gulēt. Vecākiem gribējās ar suņu paspēlēties, tētis papīkstināja viņa mīļāko mantu. Suns momentā saausījās un, sagaidīdams vēl vienu pīkstienu, metās pie mantas. Pārkāpa pār manu kāju un pusceļā pie bumbiņas vnk nokrita un atlūza. Tas bija kaut kas neticams. Skrien, lec un nokrīt miegā. Biju redzējusi video, kur šādi nofilmēti citi suņi, taču savējo šādā nepārvarāmā miegā ieraudzīju pirmo reizi mūžā. Un smējos. Saldi. Saldi.