Pastaigas laukos

Protams, lai notiktu jaunas lietas, tiktu izjustas nebijušas sajūtas un pieredzēti jauni notikumi neiztrūkstošai jākļūst iespējai izmēģināt kaut ko jaunu vai izkļūt no ierastās vides – villas četrām sienām. Izvēle atkal krita uz laukiem, taču, lai rīdziniekus laukos nesagaidītu tikai darbs, liela loma atvēlēta arī atpūtai.

Zaķu pļava un Vilces dabastakas

Pirmais Zemgales izpētes ceļojums bija pa Vilces dabas takām un Zaķu pļavu. Vilce ir neliels miests netālu no Lietuvas pierobežām, taču neskatoties uz savu mazo apmēru, slavena pat ar kādu pilskalnu un barona medību takām. Daumants gudras teikas par šo vietu nezināja stāstīt, taču izstaidzināja i mani, i suni. :D Mēs visi tādi avantūristi-ekstrēmisti. Šeit gan nebija tik forši, cik Sprīdīšos, jo koka skulptūra tikai viena – iespaidīgs zaķis – pļavas vidū, taču arī bija patīkami. Visapkārt mežs – dabisks, nekopts, nestrādāts, tāds, no kura katru mirkli gaidāms izlecam zaķis vai izskrienam stirna. Pār nelielajiem grāvīšiem, upītēm skaisti, jauni koka tiltiņi. Šī pastaigu vieta gan nebūtu tik forša lietainā laikā, jo tad, droši vien, kāds nogrimtu, taču tā kā pastaigas dienā laiks bija labs un spīdēja spoža saule – ceļojumu izbaudījām. Uzkāpām pilskalnā; no tā pavērās tāls un romantisks skats tālumā.

(Trepītes pilskalnā. Šis bija garākais
kāpiens, kuru suns jebkad bija veicis)

(Daumants lasa par pirmslaikos pilskalnā dzīvojušajām
zivīm)

Staigājot pa meža taciņām, neatstāja sajūta, ka Rožam ir bail. Viņš vilkās nopakaļus, un tad, kad es viņu izvirzīju priekšplānā, steberēja nelabprāt un bremzēdams. Mazais bailulis! :D Nostaigājās labi. Un man prieks, jo kaut ko jaunu redzēja, uzzināja.

(Es baudu rudeni..)

(...un suns bauda rudeni)

Rudens krāsas Latvijas-Lietuvas mežos

(Rodis ar savu draudzeni Riku)

Otra jau par klasiku tapusī pastaigu vieta, aizbraucot uz Daumanta laukiem, ir pastaiga pa Latvijas-Lietuvas meža celiņiem. Šādās pastaigās ar mums parasti dodas arī Rika. Tai gan klausība prātā nestāv un tā vietā, lai lēni un kārtīgi ietu ar saimnieku pa ceļu, viņa jandalē pa mežiem, brien pa grāvjiem un tusnī pār klajumiem. Rodis šai ziņā ir paraugzēns. Lai arī daudz rotaļājas ar Riku un klausa viņas kuciskajām pamācībām, mani viņš neatstāj. Mēdz paskriet drošā attālumā kādus desmit metrus pa priekšu vai uz sāniem, taču nedz mežā, nedz grāvjos nelien. No vienas puses labi, no otras slikti. Šādi viņš mazāk ko iemācās, taču disciplīna, laikam jau, vērtējama augstāk par jaunas pieredzes gūšanu. Bez tam es nezinu, kas ar viņu varētu atgadīties, ieskrienot mežā – kaut kur uzlēkt, aizķerties, ciest no kāda spēka vai varas vai savainoties... Nē, nē, labāk lai staigā ar mani pa zemes ceļu un bauda Latvijas mežu krāsas no droša, tāla attāluma. Un šādi viņš staigā. Kad Rikai oma, viņa paskrienas ar Rodi. Vienu reizi skrēja Daumanta saukta, Rodis metās priekšā un tā kā lika ar krūtīm, Roža apvēlās pāris kūleņus. Lai mācās, lai mācās, ka nav gudri skrien kustīgiem ķermeņiem priekšā! Nākamo reizi viņiem šāds pats joks sanāca. Tikai otru reizi Rodis rīkojās gudrāks – kā redzēja Riku skrienam pa to pašu trajektoriju, pats pametās malā. Cerams, ka līz nākamajai reizei sūro mācību puika nebūs aizmirsis. :D

(Mēs ar Rodžu spēlējamies ar pūpēdi)

Kas vēl notiek šādās pastaigās? Mēs tikai ejam. Dažu reizi apsaucam suņus, lai tie klausības nolūkā kaut ko pamācās no disciplīnas, taču ne daudz. Jā, lielākais šādu pastaigu mērķis ir suņiem atpūsties un izskrieties, nokausēt sevi un savu nesīkstošo vēlmi pēc pētniecības, bet cilvēkam mērķis ieskatīties dabā, krāsās, savā dvēselē un līdzgājējā. Nekā vairāk. Atviegloti uzelpot no ikdienas steigas, rutīnas, sociālajiem tīkliem, medijiem, politiskajām kaislībām un masu nemieriem ap Ebola vīrusu.
Šoreiz, novirzoties no kursa, iegājām mežā. Skaistā, zaļpelēkā priežu mežā. Rodža lēca pār kritušajiem kokiem, līda caur mazajām eglītēm un brita sūnu zaļos, mīkstos paklājus. Vēl viņš pirmo reizi mūžā iepazinās ar pūpēžiem un apjauta sajūtu, kad kāds “acīs pūš miglu”. Viņš pagaršoja piepes un sarkanās bērzlapes. Savādi, ka suns lien tikai pie tām sēnēm, kuras iepriekš esmu aizskārusi es. Vairākkārt bridām cauri mušmirēm, taču tās viņu (tāpat kā mani) neinteresēja. Tas ir tik jauki.
Šajā pastaigā viņš pirmo reizi iepazinās ar pūpēžiem. Pakošļāja, palaida sev purnā migliņu. Es arī piepalīdzeju. Pūpēži viņam ļoti interesēja. Ļoti! :D

Ko vēl viņš iemācījās no pastaigas? Ko jaunu pieredzēja? Ko sapratu es?