Villas dzīves atziņas

Nesen pieķēru sevi pie doms, ka villā dzīvoju jau vairāk kā mēnesi. Ir dažas dienas, kad manis šeit nav, dažas, kad esmu kopā ar kādu, taču, skaitot rupji, no ārpasaules viena un izolēta dzīvoju jau vairāk kā mēnesi. Teorētiski, tā gandrīz neskaitās izolācija, jo uz darbu es eju un darba laikā ar cilvēkiem sazinos, taču visu laiku, kad esmu villā, esmu viena. Ar suni.

Esmu nonākusi pie dažām ļoti būtiskām atziņām, pie kurām, dzīvojot normālu dzīvi, nebūtu nonākusi:

1. Siltam ūdenim ir zelta vērte. Nevar salīdzināt mazgāšanos aukstā ūdenī ar mazgāšanos siltā. Čaiņikam ir zelta vērte. Man vairs nav ūdens jāsilda uz uguns, jāsalst, jāmērcē kājas un jāsmirdinās kodīgajos dūmos. Tikai piespied podziņu un viss. Elektrībai ir zelta vērte. Gaismai un siltumam, kas mani sagaida šajos tumšajos rudens vakaros. Man šķiet, ka šie ir sīkumi, kuriem normālais cilvēks iet garām, tos nemaz nenovērtējot.

2. Man sāk iepatikties vientulība. Saka jau, ka cilvēks, kas ilgu laiku dzīvojis viens, pierod pie vientulības tik ļoti, ka nav vairs spējīgs dzīvot kopā ar kādu. Tas ir skumji, ceru, ka šis posms man tik ātri nepienāks. Bet, jā, man patīk būt vienai. Ne ar vienu nav jārēķinās, neviens nav jāgaida pārrodamies mājās, ne par vienu nav jāuztraucas. Tikai par suni. Ja baidāties, ka es pazaudēšu komunikācijas skilu, tad nāksies jūs, dārgie lasītāji, mierināt, jo ar šo prasmi man bijušas problēmas visos laikos. Bez tam, tagad man ir suns – kad paliek pa skumju, viņš vienmēr gatavs mani uzklausīt, pie attiecīgas mūzikas – arī parunāt ar mani. :D

3. Villā lieliski var iztikt bez televīzijas (kaut gan tā – reklāmu dēļ – man nekad nav īpaši prasījusies), bez interneta un pat bez telefona (jo bija laiciņš kad man telefons bija nobrucis). Nav nepieciešama mūzika un troksnis… Un tagad normālais cilvēks droši vien iejautāsies – Gita, vai tu, dzīvojot tādā noslēgtībā, vel neesi sagājusi sviestā? (Patiesība par manu smadzeņu stāvokli cilvēki ari varētu šaubīties, jo uz rudeni/ziemu atnācu dzīvot vasarnīcā.) Nē. Neesmu. Es lasu grāmatu, rakstu, spēlējos ar suni un domāju. Un patiesībā man šķiet, ka mūsdienu cilvēks par maz laika velta grāmatām, līdzcilvēkiem un ģimenei. Atejiet tak no saviem aifoniem, aipodiem un aplēm! Samīlējiet savu otru pusīti, bērnus, paspēlējaties ar suni vai kaķi!

4. Esmu sapratusi, ka mani vairs nebiedē palikšana vienatnē. Atceros, Trikātā dzīvojot, gandrīz aizgāju ar sirdi, kad negaisā dzirdēju aiz loga grabināmies slepkavniecisko maniaku. Tagad man vairs nav bail… Vai es izaugu? Nezinu. Varbūt vienkārši sapratu, ka man īsti vairs nav ko zaudēt, ja arī aiz loga tas maniaks tiešām arī grabinātos. Nezinu, to ir smagi izskaidrot. Smagi un savādi, un jūs tā pat mani noteikti arī nesaprastu…

Man tikai ir ļoti bail par Rodi. Dienās, kad manis nav un viņš ir viens. Lai arī esmu novērsusi visus iespējamos draudus, pametot māju, es uztraucos. Ir nejaušības, kuras nevar paredzēt - zagļa ielaušanās, kāds mistisks ugunsgrēks, plūdi vai kāda cita dabas stihija. Un tad Rodi aprītu villa, kurai ir jābūt tikai par sargu. Man nav bail par māju, mēbelēm, dārgajām tapetēm vai eļļas radiatoru, kas ir vienīgā finansiāli dārgākā lieta villā. Visu var nopirkt no jauna. Visu. Man ir bail tikai par suni. Tikai par to.

5. Man pietrūkst divu lietu – lielākas telpas un ūdens, kas tek pa krānu. Es varētu gulēt savā divu kvadrātmetru istabiņā – tas mani netraucē. Bet mani ļoti nomāc nelielā virtuve. Viņa ir tik šaura, ka tajā tikko pietiek vietas diviem cilvēkiem un sunim. Mana padomju laiku elektriskā plīts aizņem trešdaļu galda, čaiņiks - otru trešdaļu. Man paliek viena trešdaļa, uz kuras uzlikt šķīvi. Ja jāēd vēl ar kādu, tad jāsēž klēpī, jāstāv vai jāiet uz gultu. Ir smagi dzīvot tādā šaurībā.
Otrā lieta ir ūdens, kas tek pa krānu. Ir smagi dzīvot, ja traukus nevar nomazgāt izlietnē, bet rokas jāsaldē kaut kur āra ar pudeli ūdens. Šādi ievelkas trauku mazgāšana un  netīrie galda piederumi stāv kaut kur nogrūsti, kamēr aptrūkstas trauku, no kuriem ēst.

Pat mazgāšanās bļodā nav tik krimināla kā nespēja nomazgāt traukus pēc ēšanas izlietnē ar ūdeni, kas tek no krāna.

Pateicoties abām šīm saprastajām lietām, esmu atmetusi domu par treileri un vēlmi dzīvot tajā. Tas ir pozitīvais aspekts.

6. Šaurība, vientulība un sava veida nabadzība pazudina sievišķību. Es nekrāsojos. Jo ilgu laiku nebija apgaismojumu un spoguļa. Es ģērbjos biezi un pufigi, jo dažu reizi taupības un rūdīšanās nolūkos mēdzu salt. Es netaisu ēst. Vienam cilvēkam īsti nav jēgas gatavot – vārīt makaronus vai rīsus, vai cept kartupeļus. Es nerunāju šai punktā par elementāro higiēnu, jo ar to es sadzīvoju labi, taču par ekstrām, kuras tādi dārziņu bomzīši (tādi kā es, kas dzīvo nobružātās vasarnīcās), nevar atļauties – manikīrs, pedikīrs un melnas papēdenes gultā.

Un ja pašai nākas nebaidīties no briesmīgiem slepkavniekiem, kas grabinās aiz loga, audzināt vienatnē suni, pelnīt un tērēt naudu, un rūpēties par māju – kā lai nezaudē sievišķību?

7. Ir smagi dzīvot haosā. Bardakā. Un tas ir tāds bardaks, kas rodas, kad kaut kas tiek celts. Tas nav iztīrāms gluži kā bardaks no jaunbūves, kur uz grīdas mētājas būvgružu iepakojumi, smiltis, ķieģeļi, bet sienas apķepušas un putekļainas. Jā, bardaks un šaurība. Tie nav novēršami.