Pirmās pastaigas Rīgā un apmācības

Tā kā kā manas rokas Roda čurāšanas jautājumā jau bija galīgi nolaidušās un es sāku domāt, ka vienīgā iespēja uz čurātiemācīšanos ir pārvākšanās (domāju, ka suns par tualeti uztver visu manu īrēto dzīvokli), sāku mēģināt suni vest laukā. Pirmās divas dienas pastaigas laikā (lai arī cik tā būtu bijusi gara – mēs staigājām no 30-60 min), suns nenokārtojās nevienu reizi. Jau sāka šķist, ka mans suns ir tāds pats eksemplārs, kā suņi, kuru izmisušie saimnieki piemin draugiem.lv problēmiskajos domu biedros - “help, suns ārā nečurā, kā ienāk telpās, tā piemīž”, taču man par laimi, trešajā reizē suns pakakāja. Slavējot viņu nesu mājās uz rokām un lielīju. Nav viņš slikts, un arī čurāt laukā droši vien iemācīsies.

Ir augusta vidus. Nezinu, kad, taču viss mainījās. Man liekas, lielu artavu čurāšanas lauciņā deva arī ceļojumi uz laukiem, kuru laikā suns tika pieskatīts jo īpaši un nevienu reizi neuzdrošinājās piečurāt uz grīdas, tam neparedzētā vietā. Vai nu uz paklājiņa, vai durvju pusi, kā sakot, iznes mani, man vajag. Bet Rīgas dzīvoklis ir citādāks – te laikam publiskā tualete ir visur, neatkarīgi no tā, cik bieži un cik cītīgi es visu mazgāju uz dezinficēju. Jā, laikam vienīgā iespēja ir pārvākšanās. :D Bet es centīšos risināt mūsu čurāšanas problēmu arī ne tik radikāli – sāksim iet laukā regulāri, konkrētos laikos, cerams, trīs vai četras reizes dienā. Un slavēsim par katru peļķīti un katru čuriņu, kuru Rodis atstās netīrajā Rīgas kaku aleju zālē.

Ziniet, tagad, kad suns beidzot ir sapotēts un mēs varam iet laukā regulāri, es daudz labāk iepazīstu arī savu mazo rezgali. Piemēram, pirmās dienas laukā viņš neapmierināti smilkstēja un vilkās nopakaļus, taču tagad, kādu nedēļu pēc regulārām pastaigām, viņš visu uztver ar prieku un, liekas, ir jau pieradis. Vairs nesmilkst. No mašīnām un cilvēkiem gan mēdz baidīties, taču viņam ļoti patīk skriet kopā ar mani pa trotuāriem.

Esam sākuši iepazīties arī ar citiem suņiem. Iesākumā Rodim bija bail – visi tik lieli un biedējoši, taču tagad, liekas, viņš skatās uz tiem ar interesi un vēlmi padraudzēties. Jā, un neizsīkstoša ir svešinieku apbrīna par manu mazo, smuko sunīti. Liela daļa no garāmgājējiem skatās mazajā radībā ar tādu apgarotību un mīlestību un smagi noelšas – krasivaja sabaka.

Ja mēs gribētu salīdzināt Rodi ar Rangu, tad jāsaka, ka Rodim ir paveicies. Rodis piedzima vasarā, viņš varēja baudīt bērnības pastaigas siltumā, biežāk tikt laukā tik jaunā vecumā. Rangum tādas laimes nebija – kad viņu ieguvu, bija vēls rudens, kad Rangu varēja iet laukā, bija slapjš un drēgns un sniegains. Loģiski, kucēnu tādā laikā ilgi ārā neturēs, salst viņam, organisms nepieaudzis, nenorūdījies. Interesanti, kādas būs atšķirības starp abiem nākotnē – vai Rodis būs sociālizētāks ar pārējiem cilvēkiem un suņiem? Vai vairāk man pieķersies, zinādams, ka jāiet pie manis, jo tagad daudz un dikti staigā pie siksniņas?

Ja runājam vēl par apmācībām, nē, pareizāk sakot par to, ko Rodis ir iemācījies, tad jāsaka, ka sunim labi padodas skriet pakaļ mantiņai un atnest to. Un ziniet, kas ir pats interesantākais? Nebija nevienas dienas un neviena mirkļa, kad es sunim to būtu mācījusi. Es vnk pametu un viņš vnk atnesa. Vai tā ir šķirnes īpatnība? Vai rotaļība var būt īpatnība? Bet varbūt šis suns ir pārāk gudrs parastajai suņu klasei, ja jau bez mācīšanas zina, kā spēlē pamest-atnest rotaļu. Un man liekas, ka viņam tas diezgan labi patīk. :)

Ziniet, ir vēl viena lieta, kuru man vajag jums, lasītāji, atklāt. Es to neesmu teikusi, taču bija laiks, kad es ļoti, ļoti nožēloju, ka Rodi nopirku. Pirmajā dienā, kad atvedu suni mājās, es ļoti raudāju par Rangu. Ļoti. Un ļoti nožēloju, ka esmu nopirkusi jaunu kverkšķi... Tāpat kā man  bija licies, ka Roda spēkos nebūs aizpildīt to tukšumu, kuru Rangu izrāva aizejot, tā man tagad ir jāsaka, ka šim sunim tas laikam izdodas. Es arī vairs nenožēloju, ka viņu nopirku. Skumji, ka Rango vairs nav, bet ir jādzīvo. Rodis man palīdz. Un Rodis palīdz vairāk kā daudziem no jums, lasītāji, varētu šķist.