Kādreiz man likās, ka ģimenes, kas vēlas nogruntēties kādā vietā, tik daudz vairs nemeklē nedz iespējas skriet un darīties un pārvākties, nedz vēlas to darīt. Mana ģimene – es, suns un zirgs – lielā mērā esam tādi, kuriem savas vietas nav. Vairs nav. Un, ja nav vietas, tad nekas nesaista un tad nav ko zaudēt. Un tad var arī skriet... Diemžēl.
Uz šo Valmieras novada darbu skatījos ar entuziasmu, domādama, ka dzīvi spēšu uzlabot. Desmit dienu laikā sapratu, ka darbs ir ideāls, vieta nekurienes vidū ir lieliska, bet dzīve – laukos, pieskatot saimniecību, māju, rūpējoties par pāris zirgiem un dieviem suņiem skaista. Bet ir viens bet. Tas nav mans. Nekas no tā man nepieder. Nekas. Un es tagad strādāju kādam, lai kāds piepildītu savu sapni. Kas paliek ar maniem sapņiem? Tie stāv, apstājas, neturpinās.
Un es sapratu, ka nevaru šeit palikt. Nevaru. Nedrīkstu.
Atbraucot uz šejieni, lielākās bažas radīja apziņa, ka būšu šeit viena. Tā nav mirstamā kaite – arī to saprotu, šeit dzīvojot. Citreiz ir labi palikt vienam, saprast sevi un dzīvi, un ikdienu. Slikti ir tas, ka dzīvojot šeit, es paliktu viena arī turpmāk.
Un, ko Rango jūt pārvācoties? Vai viņš skatās uz katru šo vietu kā uz ciemiņu māju? Kā pagaidu mitekli? Ko jūt, kad pamet iemīļoto vietu, savu gultu un iepazītās smakas? Ko jūt, kad jāpamet draugus? Vai tās ir sāpes? Skumjas? Vilšanās? Vai viņš dusmojas uz mani, vai pieņem realitāti, kā vienīgo no iespējamajiem scenārijiem?
Pirmajā naktī Rangu gulēja uz manām kājām un tukšu, melnu skatienu raudzījās sejā. Man liekas, ka viņam sāp pārvākšanās un viņš vēlas, lai šis viss kādreiz beidzas.
Bet vēl ne – vēl uz vecāku māju, un tad redzēs, kur dzīve mani aiznesīs tālāk.
Mājas ir cilvēki, nevis vieta. Es gribu mājās.
.jpg)
Home is where the heart is!
AtbildētDzēstMan nav māju.
Dzēst