Starp kokiem, skulptūrām un pārējiem cilvēkiem

Šī gada sieviešu diena bija īpaša. Un, nē, ne jau ar šokolādi, rožu klēpjiem vai salkanām mīlestības kartiņām... Bijām ceļojumā. Visa ģimene – es, māsa, mamma, tētis un, protams, Rangu. Mūsu mērķis bija doties uz Tērvetes dabas parku. Sprīdīšiem. Atceros, ka pēdējo reizi ar visu ģimeni šeit biju pirms kādiem gadiem piecpadsmit... Tiesa, daudz kas pa šo laiku ir mainījies, daudz kas uzlabots, daudz kas pārtaisīts.

Šis bija mūsu pirmais kopīgais ceļojums, kurā sunim bija jāstaigā pavadā. Un viņš to darīja slikti. Ļoti, ļoti slikti. Rāvās, vilka, rāvās, vilka... Centos gan viņam aizrādīt, sakot, ka manas rokas loterijā nav vinnētas, bet sunim, liekas, viena alga – mam, man jāredz tas, arī tas, tur jāieskrien, ā, tur kaut kas interesanti ož... maāaaam.

Ceļā satikāmies ar vēl pāris cilvēkiem, vēl pāris suņiem (vienu teļa izmērā) un vēl pāris velosipēdistiem, kuriem Rangu, ja nebūtu piesiets, labprāt ripuļos būtu ielaidis savus zobus.

Ejot pa taciņām, mazliet lika brīnīties nesakoptais mežs – daudzās vietās koki bija lūzuši, uzkrituši uz taciņas, sapinušies citu koku zaru kupolos. Dažas koka statujas bija traumētas vējā un krītošo koku dēļ, dažās vietās kaut kādi mistiskie rakumi, kādi remontdarbi. Skatu tornis vispār aizbultēts ar divām slēdzenēm... No sākuma, aizdomājos, kāpēc tas tā, bet tad iešāvās galvā lasītais, ka sezona Sprīdīšos, liekas, ir tikai no maija līdz oktobrim. Un, ja tā padomā, tad neviena, kas noplēstu naudu par ieejas biļetēm arī nebija. Nu neko darīt.

Lai nu kā, bildes ir. Tikai zināms, bildētas gandrīz ar ziepju traukiem. Jau iepriekš atvainojos par kvalitāti. Kaut gan no otras puses - labam skatītājam nekas netraucē tāpat kā pelei. Tikai tad, kad pele paēdusi, tad milti sāk likties rūgti. 

 

(Lai nu kā, bet Sprīdīšos bija izteikti liels sēņu kults - netrūka
šo indīgo skaistuļu, bija arī bekas, tintenes un gailenes... Skaisti,
katra sēņotāja sapnis :D)

Parkā ļoti strādāts arī pie koka statuju aprakstiem un kartēm. Tie uztaisīti ļoti mākslinieciski un baudāmi – zīmējumi skaisti, apraksti jauki. Viss kā pasaku grāmatā – un prieks pat pašiem mazākajiem parka apmeklētājiem.

Man pašai ļoti patika daudzie namiņi un mājiņas kokā. Tādas mājiņas kokā ir katra bērna sapnis. Varu iedomāties, ģimenes ar mazajiem aizbrauc mājās, un sīkie dīc – tēti, tēti uzcel man tādu mājiņu kokā! Eh, ja es pati būtu mazāka, es arī būtu dīkusi.

(Manai māsai šī mājiņa patika vislabāk - viņa ielīda, izložņāja un gandrīz ap-
maldījās. Patiesību sakot, apmaldījās, jo tā vietā, lai izlīstu laukā pa durvīm,
aizgāja līdz pagrabam. Tad vienā vietā vēl iesprūda... Aha, manas māsas
gabarīti šādām bebju izklaidēm ir gandrīz par lielu.)

(Man patika šī. Šī būtu bijusi mūsu sapņu mājiņa. Linda jau teica - iestum
Rangu pa durtiņām iekšā. Bet, nē, Rangulis šitādām izklaidēm nepadevās,
bez tam, man liekas, ka viņam ir bail no tik mazām, šaurām telpām. Pat ne-
mēģināju iestumt.)

(Rangu nekāpa augšā. Parasti pa trepēm kāpj, bet šeit laikam viņu biedēja
jo cauri spīdēja.)

(Un, lūk, masterpiece - šitādu es uzcelšu saviem bērniem!)

Liela uzmanība tika veltīta spēļu laukumiem, kas paredzēti pašiem mazākajiem apmeklētājiem. Tiesa gan spēļu laukumi ir tik masīvi un kreptīgi, ka spēj izturēt arī pieaugušo svaru. Tātad – ja tevi ir nogurdinājusi staigāšana, mūžīgā kāpšanās augšā-lejā pa trepītēm, vai tu ilgojies pēc vēl enerģiskākām izklaidēm, lūdzu: 

(Vari iet/skriet pa sliedēm, tēlojot vilcienu)

(Vari skriet pāri koka bluķiem)

(Vari pārbaudīt savu roku spēku, karājoties un sevi pārbīdot.)

(Var kāpt pār sienām kā pro.)

(Vai nodoties staigāšanā pār kustīgajiem baļķīšiem. Komandā)

Kur ir Lutausis? Mūsu ceļojumu klasika ir Lutausis. Bet vai ziniet, kas ir interesants šim parkam? Tas, ka nekad lietas neatrodas. Tu it ka ej pareizi, bet pie koka statujām nenonāc. Kas par vainu? Vai viņas tiešām pārvietojas?

Domādami, ka lielo akmens milzi tā arī neatradīsim, devāmies uz māju pusi. Piekusuši, izsalkuši un mazliet vīlušies. Gājām, gājām. Un še tev – atradām.

Tiesa, mazliet vairāk apdrupis, varbūt noskumis mazliet vairāk kā pirms piecpadsmit gadiem. Bet ir.

 

("Linda, Linda, uzliec roku uz karaļa mantības!")

(Ceļojuma tizlākais selfijs. :D Es ar savu sapņu princi, kas tur
rokās sunīti. Vai kaķīti, vai ruksīti, vai kādu citu zvēru....)

Mazliet statistikas un maršruta

Lai arī Endomondo tika ieslēgts, kad bijām jau sākuši iet un tikuši mazā gabaliņā, diezgan precīzi manāms maršruts, ceļojuma laiks – gandrīz trīs stundas – un noietie km. Suns bija pie siksniņas, tāpēc spriežu, ka viņš veicis aptuveni tos pašus – gandrīz deviņus km – varbūt mazliet vairāk.