Suņiskā kompānija

Man liels prieks, ka Rangam beidzot atkal ir draugs, ar kuru kopīgi patrakot. Bet draugi nenes tikai labas lietas un emocijas. Būtisks trūkums (arī pluss citās reizēs) draudzībai ir savstarpējās apmācības. Gluži tāpat kā satiekoties ar labiem draugiem, cilvēks ceļas un top gudrāks, tā, satiekoties ar sliktajiem draugiem, viņš lēni degradējas. Dzīvnieki šajā gadījumā nav izņēmums. 

Lai nu kā, dziļā doma ir tā, ka Karo gandrīz visu laiku smilkst un rej (mazliet saprotams, pavasaris, kastrācija, hormoni, šuves un rētas). Es tikai ceru, ka Rango šito neiemācīsies. Jā, Rango rej, pamests viens, taču Karo kauc/smilkst/švilpo pat tad, kad cilvēks ir blakus... Kas par lietu? Kas?

No visiem sliktumiem ir arī viens pluss, ko Karo Rangum ir iemācījis. Vārtīties pļavā. Vienu reizi visi trijatā devāmies rīta pastaigā pa pļavu – Karo pie siksniņas, Rangu savā nodabā. Ejam, ejam, pēkšņi Karo nokrīt un sāk vārtīties. Rango skatās, pa mirklim uzriedams. Divas reizes paskatījās, kā Karo vārtās un amats bija rokā – trešajā reizē pats novēlās un diezgan tizli pulēja kūlaino zāles virsmu. Jā, ja viņam būtu lielāka pieredze, noteikti būtu pamanījis, ka zem viņa baltā kažoka paliek arī pērnā gada zirgu kankāļi. 

(Abi puikas noguruši pēc skriešanas ārā, stallī un rotaļām telpā. Guļ.)

Runājot par ēdienu, ievēroju vēl kādu būtisku iezīmi. Karo ir liels, viņam ir liela mute un liela apetīte. Viņš cīsiņu aprij vienā kodienā. Hop. Un nav. Rango tik ātri nevar. Dodu viņam pa gabaliņam, kad Karo žēlabaini skatās Baltā sunīša mutē. Reiz viens gabaliņš nokrita. Rango neņēma. Kad Karo saprata, ka gabals nevienam nepieder, metās pie paikas, Rango, loģiski, arī. Neies tak ļaut svešam sunim apēst savu vienīgo cīsiņa gabaliņu. Rezultātā bija kašķis – Karo lika ar ķepu, Rangu smilkstēja, koda un rēja. Un es dusmojos. Man dažreiz liekas, ka viņi kaut ko dara tikai tā iemesla dēļ, lai otrs to nevarētu izdarīt. Piemēram, ar to pašu ēdienu. Pats negrib, bet, redz, otram ar nedos. 

Smieklīgi arī tas, ka ēdot cita suņa klātbūtnē, Rango pēc iespējas ātrāk cenšas ēdienu sakļaut. Rij, rij, cik ātri vien spēj, lai tikai dabūtu nākamo kumosu, lai tikai suns draugs, suns ienaidnieks nenorītu un nedabūtu vairāk par viņu :D

Vēl interesanti skatīties, ka no sākuma vienmēr tiks iztukšota kaimiņa bļoda un tikai tad savēja. Un tas ir principa jautājums. Karo ir lielas bļodas augstā statīvā. Rangu netiek klāt, tāpēc ieliku viņam paiku mazākā trauciņā. Uz grīdas. Kā noliku, tā Karo klāt. Sakļauj ēdienu no mazās bļodiņas un apmierināts aiziet. 

Ēšanas sakarā jāmin arī tas, ka abiem suņiem ļoti izteiktas ir nakts maltītes. Un bieži vien viņi ēd tikai tāpēc, ka otrs, redz, arī paēda. Pirmajā naktī, liekas, viņi pat taisīja gonkas, kurš vairāk apēdīs. Kā biju izslēgusi gaismu, palīdusi zem segas un aizvērusi acis, dzirdēju, kā uz grīdas noskrapst soļi un kāda mute alkaini pietuvojas sausās barības bļodai. Karo. Un tieši pēc tam arī Rango. 

Rango ir ļoti greizsirdīgs. Parasti sēžu gultā, Rango guļ man blakus. Kad Karo nāk mīļoties (saprotams, visiem suņiem vajadzīga mīlestība), Rango lien starp mums. Ja Karo noglāstu, Rangu šim metas pie rīkles – sak' neaiztiec manu cilvēku. Es jau viņu mīlu. Ja vēlos šos abus mīļot, tas jādara reizē un labā gabalā, lai viens pie otra netiek. Kaut gan, ja iejūtas suņu ādā, – traki abiem – Rango jūtas nemīlēts, jo tam liekas, ka es viņu “krāpju”, glāstot kādu citu suni, bet Karo jūtas nemīlēts, jo es, mīļā miera labad, pie viņa tik bieži neeju. 

Bet visā visumā labi, ka tajā reizē nenopirku Rangum brālīti. Es nevarētu sadalīt mīlestību starp tik ļoti greizsirdīgiem suņiem.

(Šādi Rangu patrulēja pie manas gultas, kad izjuta greizsirdību.)

Reizēs, kad tomēr sanāk Karo samīļot, viņš ieliek galvu gultā, atlauž tādā dīvainā pozā, purnu iedzīdams segās, un sten. Smieklīgi, tāds liels, mīļš lempis. 

Šī piedzīvojuma laikā sapratu arī to, ar ko abi suņi nodarbojas, atstāti vieni. (Tādu reižu gan nav daudz, tikai tad, kad eju dzīt stallī vai laukā zirgus.) Karo kauc un smilkst nosēdies pie durvīm, bet Rangu rej pilnās rīklēs... uzsēdies uz galda. Uz galda! Nopietni! Jā, pirmo reizi piefiksēju, ka viņš izmanto katru iespēju tikt augstāk, tikt pie loga. 

Laikā, kad esmu telpā, kopā ar suņiem, man nav iespējas palikt vienai. Abi suņi ir manas ēnas. Pat uz tualeti nav iespējas aiziet vienai. Bet labi, lai jau nāk. Arī es skatos, kā viņi čurā! :D 

Citreiz guļot, liekas, ka istabā guļ kāds labi dzēris vīrelis. Kāpēc? Karo guļ ļoti skaļi – krāc, elš un pa reizei arī purkšķina. Nu, jā, ja jau ienaidnieku spēj tikai līdz nāvei nolaizīt, tad vismaz kaut kā jāpilda savi sarga pienākumi – sak, tēlošu būdīgo tēvaini, iespējams, zaglis aiz loga dzirdēs kādu guļam un iekšā nelauzīsies. 

Vienreiz Karo gulēja tik saldi un piemīlīgi. Domāju, samīļošu, viņam jau tās mīlestības trūkst. Pieskāros pie muguras, un viņš tā saraustījās. Nobijās. Tik smieklīgi – es nobiedēju suni!

Kad tikko atbraucām uz šejieni un mūsu istabā iestūma Karo lielo gultu, mani pārņēma nelaba aizdoma, ka Rango mani nodos un ies gulēt naktis pie sugas brāļa. Ar bailēm un skepsi raudzījos uz mūsu turpmāko kopīgo nākotni, taču manas bailes nepiepildījās. Katru vakaru Rangu gulēja pie manis. Un, nē, ne jau tāpēc, ka Karo gulta būtu viņa īpašums, ar kuru tas nedalās. Katru nakti Rangu gulēja uz manām kājām un tad, kad es izslēdzu galvu, saritinājās zem segas, man starp vēderu un kājām puslociņā. Ar savu baru laikam siltāk. Drošāk. Labāk. 

Vienreiz visi trijatā spēlējāmies ar bumbiņu. Rango sāka, tad Karo viņam viņu atņēma un pats dzesēja ar bumbiņu zobos. Lielais lempis stūrēja savu ķermeni starp galdiem un krēsliem, te bumbiņu no zobiem izlaizdams, paripinādams un atkal ķerdams. Beidzot pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem, bumbiņa bija pie manis. Viņš to neviļus izmeta no mutes pie manām kājām un sāka skaļi, draudīgi riet. Ko viņš ar to vēlas teikt? Lai paņemu un pametu? Vai varbūt lai netuvojos? Tuvinu roku bumbai, viņš paliek arvien nervozāks. Nezinu, labi, neņemšu. Nav jau Rango, ja šitais zobus cirtīs, tad no rokas nekas pāri nepaliks... Tai pat laikā es apbrīnoju Rangu drosmi (vai stulbumu), skrien pakaļ lielajam milzenim, rej pie pašas auss un žvidzina zobus gar purnu. Kā tādam mazajam nav bail?

Vienu dienu bija ļoti auksts vējš. Tā kā esmu radusi šeit krāsni kurināt tikai pārdienas (visu laiku cītīgi izvairos no tā, jo man ir paniskas bailes nosmakt tvanā), vējainajā dienā istabu ļoti izpūta. Vakars pienāca augstumā. Sapratusi, ka tiešām uz nakti jau nu vairāk nekurināšu, sasedzos un piesēdos pie datora. Rangulis uzrausās uz segas, uz kājām, bet Karo pielīda tuvāk krāsnij, iespējams, domādams, ka no tās nāk/nāks kāds siltums. Nenāca. Vilies aizmiga. Pēc mirkļa manīju, kā lielais suns trīc. Nu, jā,  apmatojums nekāds dižais. Varbūt tiešām auksti? Paņēmu sedziņu no viņa gultas un satinu. Vienreiz, otrreiz, galus sasēju kopā. Nu manī skatījās cīsiņš mīklā – melns suns koši oranžā sedziņa. Nezinu, vai palika siltāk, taču tā, kā vienmēr esmu teikusi, ka arī vēlme darīt labu, ir attaisnojama un paliekoša, uzskatu, ka izdarīju labu darbu.
Lieki teikt, ka no rīta visi pamodāmies ar lāstekām pie deguna. Nē, nekādas salšanas vairāk nebūs!

Saimniece uzslavēja mūs ar Rangu par zināšanām un par paklausību. Man, liekas, viņa mūs mazliet arī apskauda, par to, cik cītīgi Rangu atsaucas un skrien pretī, kad es viņu saucu. Jā, un saimniece bija makten izbrīnīta, kad uzzināja, ka tas viss panākts bez suņu skolas (Jo viņas Karo ir skolojies, bet tādu paklausību iemantojis nav.). Mana apziņa, ka suni vajag darboties, un katru darbu un nedarbu atalgot, beidzot ir nesusi augļus. Miesas sodus viņa neatzīst, tad ari nav jābrīnās, ka zirgi kāpj cilvēkam pāri un sunim tik liela galva, ka pats spēj izdomāt, kur, kā un ko.