Rango, tā draugs, stallis un svešie zirgi

(Rangu mīļākā poza. Noskrējies viņš ir tik piekusis,
ka, liekas, spēj gulēt pat stāvus :D)

Stallī brīvi (bez pavadas) Rango skraidīja pirmo reizi mūžā. Skatījās, kā es piepildu ķerru ar salmiem un mēsliem, kā nesu sienu. Dažu reizi viņš uzkodās uz kādas mēslu bumbas, bet tad tikpat ātri arī tika sabārts. Visā visumā staļļa darbus puika uztvēra mierīgi un nekur tālu no mana redzesloka arī neaizmuka pat tad, kad bijām laukā, kur kuces ar savu meklēšanās smārdu smaržoja nieka 200 m attālumā. (Man liekas, ka Rangu vēl ir tik jauns un nepieredzējis, kā īstā pavasara domu nemaz neuztver! :D)

Stallī notika arī kāds misēklis. Čurāšana. Šī nebija pati pirmā reize, kad Rango bija bijis stallī (iepriekš pie pavadas suns bija dzīvojies pa citiem staļļiem arī), taču apčurāja pakaišus, stabus un sienu, gan pirmo reizi mūžā. Viņš pirmo reizi čurāja telpās! Tas bija kaut kas prātam neaptverams. Es saprotu, čurāt ārā, saprotu, ka stallī tāpat viss vairāk vai mazāk ož pēc mēsliem. Bet čurāt? Kas par iemeslu čurāšanai telpās? Un vai šī stallī čurāšana nepāraugs čurāšanā mājās un dzīvojamajās istabās? Karo arī čurāja stallī... Vēl es aizdomājos, ka Rango nebūtu čurājis, ja telpa jau tā neostu pēc suņa. Es ceru, Rango paša un dieva dēļ, ka viņš ne reizi nepacels kāju, lai iezīmētu kādu ledusskapi vai galdu. 

Turpinot staļļa tēmu, jāatzīst, ka Rangu tik ļoti mīl staļļa darbus – viņš skraida priekšā pakaišu kravai, lien zem siena, kuru nesu. Viņš tik ļoti mīl šo putekļaino, gružaino izklaidi, ka ir ne vairs balts, bet gan jau pelēks. Noglāstot viņu, liekas, ka roka paliek netīra. Varētu jau mazgāt. Bet pēc katras stallī iešanas, katru dienu? Ni, ni, ni, bišķi par daudz...

Gruži, putekļi un netīrumi nekad nav bijusi laba padarīšana. Ne tikai no estētisma viedokļa, bet arī no veselības. Spilgts piemērs, protams, Rango. Vienu reizi pēc atnākšanas no staļļa ievēroju, ka Rangum vienā acī ir gruzis. Kaktiņā. Un ne jau tāds mazais, ka grūti izvilkt vai kā, bet siena salms centimetra garumā. Iedūries kaktiņā, aizstūmies aiz acābola un stāv. Jā, tikai tad, kad izvilku, pamanīju, ka tik garš. Diez viņam negrauza? Kāpēc tad viņš nesmilkstēja? Vai nemēģināja pats ar ķepiņām izzvejot ārā?

Mans suns ir ekstrēmists. Ilgi piecietu viņa ekstrēmista garu, taču uz beigām apnika. Viņš metās pa priekšu ķerrai, traucēja man, kad nesu sienu. Reiz izdomāju, ka sunim netraucēšu tā rīkoties. Vedu ķerru, redzu, pa priekšu knapi velkas. Un apstājas. Ķerra nestāsies. Velosipēds nestāsies. Automašīna nestāsies. Ķerra nestājās, uzbraucu sunim virsū, un viņš ar smilkstienu pamuka malā. Lai zina, lai mācās. Velosipēds nestāsies, automašīna nestāsies. 

Otrs drauds suņa veselībai un dzīvībai bija zirgi. Vienu reizi viņš man te sataisīja jokus. Gāja ar zirgiem draudzēties. Padzina viņus, zirgi padzina pašu. Gandrīz sanāca šmuce – šie zirgi jau nav mierīgie, lēnprātīgie Samo. Un tā kā šiem zirgiem dažu reizi problemātiski sanāk ievērot ne tikai suni, bet arī cilvēku, sapratu, ka nekādās lielās draudzībās un darīšanas sunim ar zirgam nebūs. Man par laimi un sunim par laimi, gan jāsaka, ka uz piedzīvojuma beigām, pēc vairākām dienām, viņš jau bija pieradis pie zirgiem neskriet, pa kājām nemaisīties un atsaukties, kad lieku viņam nākt pie manis.

Bet ne jau tikai ar problēmu taisīšanu Rangu aizraujas. Stallī ir arī citas nodarbošanās – lēkšana, putnu ķeršana un gonkošana kopā ar draugu. 

Rango draugs Karo ir liels lecējs. Kā kaķis spēj sasprindzināties un ar veiklu kustību uzlēkt. Viņa augstuma rekords ir stāvošs siena rullis. Tajā viņš uzlec tad, kad Rangu viņu ir nokaitinājis un tam apnicis desot pa garo staļļa gaiteni. Lai nu kā, Rango šādos mirkļos paliek zemē un, lēkdams, krizdams, rej tā ka ausis krīt ciet. Vienu šādu mirkli neizturēju – uzcēlu puiku augšā pie drauga. Ilgi nepasēdēja un lejā bija. Lēciens no šāda augstuma izklausījās diezgan sāpīgs, ar būkšķi nokrita, taču tas viņu neapturēja dzīties lielajam sunim pakaļ pilnā sparā, tā it kā nekas nebūtu noticis. 

Nākamajā dienā Karo atkal uzleca augšā, bet Rangu palika lejā. Tīrīju stalli, klausījos, rej, rej un pēkšņi vairs nerej. Paskatos – abi sēž augšā. Njā, Rangu saņēmās un pats uzlēca uz siena ruļļa gandrīz manā augumā. Kā? Neko jau – lūk cik tālu spēj uznest centība un neatlaidība. Jā, un arī spēja sev noticēt. 

Viņu otra populārākā nodarbošanās ir putnu ķeršana. Rango otra populārākā nodarbošanās. Stallī viņš ķer putnus. Nē, draugs, tu neesi kaķis! Bet viņš nesaprot, un tie putni viņu kaitina. Palido, palido, nosēžas. Palido, palido, nosēžas. Un mazais muļķa sunīts skrien viņiem pakaļ, mēli izkāris, bet elpas palicis. Un domā, ka noķers. Lai paskraida, naktī labāk gulēs! Kaut gan no otras puses – es tik ļoti apbrīnoju viņa centību un, jā, ari spēju tik nelielā gabalā attīstīt tik lielu ātrumu. 

Trešā opcija suņu rotaļām - gonkas. No viena staļļa gala līdz otram pilnā ātrumā. Zināms, ka Karo  skrien, lai pārbaudītu, vai gadījumā neesmu atstājusi vaļā durvis, un tad laimīgi mestos savos pavasara saucienos. Taču kāpēc skrien Rangu? Kompānijas pēc? Sacensību gara dēļ? Skrien, jo kāds no viņa mūk? Vai kādam vienmēr ir jāmūk un vai kādam vienmēr ir jādzenas pakaļ? 

(Mūsu selfijs. Suns bildēja.)