Mežs martā

Pateicoties tam, ka ar mani vēl mazu mirklīti dzīvo māsa (jo vēlāk viņa atkal darba darīšanās dosies prom), mēs biežāk visi četratā – es, Samo, Linda, Rango – dodamies apvidū, kur ne tikai mācam sunim un zirgam kordu, bet arī apgūstam savvaļas burvību. Pa reizei paņemam kādu jaunu maršrutu, kādu nebijuši situāciju, kādu jaunu šķērsli... Šajos ceļojumos parasti notiek viss kas. Domāju, ka varētu padalīties ar spilgtākajiem notikumiem:

Stirnas, suņi, bebri un vāveres – mūsu ceļojumu klasika. Katru reizi, labi, gandrīz katru reizi nākas saskarties ar kādu no šiem. Samors mazliet bīstas tikai no suņiem, lieliem, nepazīstamiem suņiem. No stirniņām izbīstas, mazliet paspicē ausis, bet tas arī  viss.

Mašīna meža vidū un mežstrādnieki? Nav problēmu. Ar interesi un piesardzību gan skatījās, ieraudzīdams mašīnu meža vidū, taču neko neteica. Ja mamma, liek, jāiet. Ja mamma nebaidās, jāiet. Ja mamma, saka, ka būs labi, tad būs... Arī no mežstrādniekiem koši oranžajos tērpos un zāģu skaņām zirgs nenobijās. Lai pierod. Viss var gadīties. Un viss arī gadīsies. Šādās reizēs esmu pateicīga debesīm par jaunajiem notikumiem un pieredzi. 

Mēs meklējam šķēršļus apvidū. Un atrodam. Un pārvaram. Uzskatu, ka daudzveidība ir zirgam nepieciešama. Un, ja pati daba dod, tad kāpēc neizmantot? 

Spilgtākie dabā sastopamie šķēršļi ir:

• sausie grāvji. Atceros, mēneša sākumā vēlējāmies pāriet vienu grāvi. Zirgs ne lūdzams, ne sitams negāja cauri. Staigājām vairākas reizes līdz zirgs sadūšojās un man beidzot sekoja. Sak, ja mamma iziet, tad es arī varu. No sākuma gāja lēni un uzmanīgi, un katru nākamo reizi arvien ātrāk, ar lielāku spēku un uzrāvienu. Pēc tam pat pienāca mirklis, kad es pati varēju stāvēt malā, norādīt zirgam nepieciešamo virzienu, un viņš visu izdarīja pats. P.S. Pirmajā video ir grāvis, par kuru runāju. Otrajā mākslīgi veidotais kantrī trases šķērslis, kuru pagaidām mēs veicām tikai no vienas puses. Slikta kvalitāte, viss ieaudzis džungļos, bet nu doma skaidra. Šis bija pirmais mūsu mūža mēģinājums. Un trešais video ir video, kas mūs ļoti spilgti iespaido.

• grāvji ar ūdeni. Tiesa, ar šiem iet smagāk. Atceros, pagājušo gadu šādu mākslīgo šķērsli iemācījāmies pāriet. No sākuma gan mocījāmies, kāpu pati, šļakstījos, lecu, vilku zirgu... Un tad viņš saprata, un uz beigām sāka lekt grāvim pāri un pēc tam arī iet. Bet šis ir īsts grāvis. Bez tam ir marts, grāvis ir dziļš, mani gumijnieki nav tik gari... Eh, kā lai rīkojas?
• nolūzuši koki. Nav problēma. Atceros, iesākumā zirgs bijās, kad kāds nolūzušais bija šķērsojis mūsu ceļu. Krākdams, rūkdams gāja klāt. Bet tagad? Elementāri, Vatson. Pienāk, pārkāpj pāri, ne aci nemirkšķinot. Nelecam vēl. Vienkārši kāpjam. 
• dažādi pamati. Jā, mēs izmēģinām arī dažādus pamatus. Ne tikai jauko pļavu ar zāli vai sūnu, vai smiltis un mežu-mežu ar savām melleņu mētrām un kukužņiem. Ne tikai... Iet izmēģinām arī asfaltu. (Pagaidām gan tikai vēl soļos.) Purvainus, slapjus pamatus ar dubļiem un duļķiem, kurus savādu iemeslu dēļ, Samoram nav bail pārvarēt. Citreiz gan zirga acīs ir tāda savāda “negribēšana”. Tādos mirkļos viņš nostājas cieši man aiz muguras un soli solī ar mani pamatu pāriet. Pārvar. Un tas ir galvenais.
• krūmāji. Jā, visiem zināms, ka ejam mežā-mežā un ka bieži šis mežs-mežs nemaz nav tik tīrs. Vienu reizi iegājām pamatīgos džungļos. Un, jo tālāk gājām, jo vairāk krūmu palika. Es stāvēju zirga priekšā, šķīru krūmājus un lēni vilkos. Liekas, zirgam apnika gaidīt un viņš mani ar galvu izspēra laukā. Tas bija tik smieklīgi. Zirgam apnika gaidīt, un viņš rīkojās, bez maz kā sakot – tu pa' ilgu čammājies. Es varu ātrāk! :D 
• bedres. Jā, bedres. Bedrains zemes ceļš! Nezinu, no kurienes bedres (izskalotas vai kā), bet, ja zirgs būtu iekritis, līdz pusei pazustu. Pirmajās reizēs ejot, arī krāca un šņāca, bet pārkāpa, pārlēca. Vienā alā gan iesprūda – ar priekškājām bija pāri, paskatījās uz caurumu zemē, un pakaļkāju ieslīdēja. Sabijās, ar spēku izrāva ārā. Bet traumas nav – nākamajā dienā pa šo pašu ceļu, pār šo pašu alu, pār šīm pašām bedrēm – gāja uzmanīgāk. :)