Visiem zināms, ka mēs pārvācamies katru gadu. Taču tas, ka gadā iespējamas vairākas pārvākšanās ir jaunums un bija kā brīnums pat mums. Šo reizi izvēle krita uz Valmieras novadu, kur vienā stallī tika meklēts zirgkopējs un mājas pieskatītājs. Labi apzinoties, ka Rīgas dzīvoklis ir norakstāms un nekāda dzīvošana tur netiks turpināta, pārvācāmies. Suņa nelielajā dzīves laikā šī viņam ir jau ceturtā pārvākšanās. Kur paliek atziņas, ka ģimenes cilvēki atrašanās vietas nemaina, vai, ja maina, tad retāk? Daudz, daudz, daudz retāk.
Iebraucot pagalmā mūs gandrīz pārsteidza nepatīkamais fakts, ka Rangum šo nedēļu nevajadzētu šeit atrasties. Kāpēc? Jo Karo, šīs mājas īstajam un vienīgam saimniekam, galvā ir pavasaris. Un nav zināms, kā varētu beigties attiecības, kad viens no suņiem lien draudzēties, bet otrs tikpat cītīgi viņu atgrūž.
Ar saimnieci vienodamies, ka Rangu paliks ar mani, mēģinām abus suņus sadraudzināt. Sarada. Karo ir ļoti draudzīgs suns, neko nesaka. Dažu reizi Rangum jau apnīk, ka lielais viņam uzmācas, baksta un bīda, bet tad Rangu tikpat cītīgi viņam uzrej, parāda zobus, metas pie rīkles. Sak' visam ir robežas, un ja tu pa mierīgam nesaproti, tad būs zobu rādīšana. Šādos gadījumos, lai arī Karo ir sešas reizes smagāks un daudz lielāks, viņš piekāpjas.
Turpinājums par to, kā mums šeit iet, sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru