(17. daļa)

(Nē, šis nav viņa ienaidnieks. Šis lācis ir viņa otrs labākais draugs :D)

Sunim Rīgā ir ienaidnieks. Viņa pirmais ienaidnieks mūžā. Mazs, tusnīgs Franču buldogs. Pirmo reizi viņi sarējās, kad abi bija pastaiga un nejauši satikās. Rēja, rēja. Un tad sāka  rūkt. Nopietni? Mans mazais, baltais sunītis ir spējīgs kādu suni ne tikai noriet, bet arī aprūkt? Kopš tā mirkļa viņiem iestājās karš. Tagad vienmēr, kad mazais resnis pastaigājas pagalmā un Rangu viņu redz laukā pa logu, Rangs sāk uztraukumā trīcēt. Atņirdzis zobus viņš ņemas pa palodzi te rūkdams, te riedams. Jā, viņam ir ienaidnieks...

Diez vai šķirne pie vainas? Vai kas? Ne uz vienu citu sunim Rangam nebija tādas attieksmes. Ne uz vienu citu suni.

Mans otrs novērojums Rangu un citu suņu attiecībās - laikam nāk pavasaris. Un hormoni no Rangu vienīgās olas sāk dot pa mazā puika smadzenēm jo īpaši stipri. Vienu reizi gājām pastaigāties, un mums pretī gāja meitene ar pilnīgi melnu suni (kā vēlāk saklausīju - kuce Pamela). Suns norējās bez balss, kad siksnu pacēlu augstāk, gandrīz sevi aukstu pataisīja nožņaudzot. Vairākas reizes liku apklust, kad tas nelīdzēja uzdevu ar plaukstu pa pakaļu. Bet ko tu? Vai Rangu tas raustīja? Rej kā jucis, spirinās un rej nelabā balsī, te sēkdams, te smakdams. Otru reizi uzdevu. Ne silts, ne auksts. Rej tikai. Tajā dienā viņš mani nokaitināja. Nu neko čalīt, drīz paliksi arī bez tās vienas olas! :D :/

Veļasmašīna sagādā sunim brīnumus. Kādus? Kā? Pagājušajā dzīvoklī veļasmašīna bija vannasistabā (sunim bija bail iet tualetē un vannasistabā; nezinu, kāpēc), šajā - virtuvē. Vienu dienu, ieliekot mazgāties drēbes, ievēroju, kā suns skatās uz veļasmašīnas apgriezieniem. Viņa acīs bija pamatīga interese, jo purnu bija piegrūdis tuvu, tuvu stiklam un ar ķepām atstutējies pret stiklu.

Otrus brīnumus sunim rada signāls, kad atskan, kad veļa gatava. Šai veļasmašīnai ir kaut kāda Ziemassvētku melodija, un vienmēr, kad tā pieskandina kluso dzīvokli, viņš ierejas, domādams, ka notiek, kas savāds. Ir smieklīgi. 

Sunim no rītiem ir mīlas uzplūdi. Viņš var mīļoties un mīļoties. Tie, kuriem atļāva, viņš mēdza arī palaizīt seju. (Es neļāvu, man nepatīk, tāpēc viņš nekad man arī seju nelaizīja.) Lai nu kā, pamodies suns pielien man pie sejas, uzliek savu purnu kaut kur man uz galvas vai kakla un guļ. Glāstiet mani! Mīliet mani! Un šajos mirkļos es viņu arī pačubinu jo īpaši. Visiem zināms - kāds dienas sākums, tāda arī atlikusī diena! :) Kad viņš ir izmīļojies ar mani, dodas pie māsas. Lindai gan Rangu laiza seju. Tur viņš var izpausties. Seju, kaklu, rokas.

Mūsu suns ir mēnessērdzīgs. Viņš guļ, guļ, tad pamostas un sāk pusaizmidzis rakties. It kā acis vaļā, bet, liekas, pie apziņas nav. Lai nu kā, māsa stāstīja - vienu dienu guļ gultā ar mani. Guļ, guļ. Tad pieceļas. Aizčāpo līdz māsas gultai pusaizmidzis parokas. Nokrīt ar seju gultā, pieceļas, atkal parokas. Izkrīt no gultas. Mazliet apdomājas un aizčāpo atpakaļ uz manu gultu, pie manis.
No rīta, kad māsa man šito stāstīja, es ļoti saldi smējos. Mūsu sunīts tiešām ir mēnessērdzīgs. Un kā var gulēt (nebūt pie apziņas) ar vaļējām acīm?

(Šādi suns reaģē vienmēr, kad ir nomazgāts. Pirms žāvēšanas

ar fēnu un arī pēc.)