Tas, ka mums ar Samo ir problēma, strādājot kordā, kļuva skaidrs tad, kad es pēc treniņa biju vairāk noskrējusies kā zirgs. Neiespējami taču. Kas jādara cilvēkam? Jāstāv vidū, mazliet ar balsi un mazliet ar pātagu jāpavicinās? Muļķības. Vismaz manā gadījumā. Gribi rikšus? Aktīvi soļo arī pati. Gribi lēkšus? Meties no pakaļas. Ja lēkšu apmācības sākuma posmā zirgs cēlās labi un nebija ilgi mudināms, tad tas, kas notika pēdējā laikā, bija īsts murgs. Celties neceļas. Lai kustētos, jāmudina, ar balsi un pātagu visu laiku jāpiestimulē. Vai tas nozīmē, ka viņš ir arī slinks? Eh, jā, un tā arī ir problēma.
Tavs zirgs velk, Marija man teica, beigusi kordot Samoru. Neviens zirgs, neviens ērzelis viņai tā nekad nebija vilcis kā šoreiz šeit Samors. Es nejutu, ka velk. Kā var nejust?! Es visu laiku dzesēju kopā ar zirgu, taisīju lielus apļus. Jā, es jutu, ka zirgs mazliet ieguļas kordā, bet, ka ir tik traki, cik Marija saka.... Vilkšana ir pirmā problēma. Lai to risinātu, katru reizi tiks likti ķēdīšu nakteņi.
Otra problēma tikai sekoja.
Kordoju zirgu Marijas klātbūtnē. Loģiski, tāpat kā parasti. Staigāju uz riņķi, izsūtīju zirgu. Sūtīju. Mudināju ar balsi un steku. Mana problēma ir tā, ka es staigāju, to darot. Marija uz zemes uzvilka apli, ielika mani apļa vidū un pavēlēja no tā neizkāpt. Vai ziniet, cik smagi ir sākt darīt kaut ko citādāk, ja visu mūžu ir darīts ne tā? Stāvēju, skatījos uz zemi, centos no apļa neizkāpt. Zirgam arī diskomforts. Arī kordas aplis mazs, aptuveni 3-4 m, lai varētu ar pātagas galu zirga dibenu aizsniegt. Dažreiz rauj galvu. Kā raujas, rauju atpakaļ. Uz otru pusi rikšojot vispār vāks uz ezera – rikšo, pasaujas, parauju, nostājas, iespītējas. Mam, kaut izstiepies, velns ar ārā, un nekas nenotiek. Sūtīju, plīkšķināju, situ pa sānu. Stāvēja iespītējies, nekustējās. Karojām. Karojām abi, karoja Marija ar Samo. Visi nodzināmies, visi nosvīdām.
Nākamajā dienā divatā ar Samo bija mazliet labāk. Varbūt arī vairāk nebija to uztraukumu, ka svešs cilvēks viņu mācīja. Nezinu. Karot karojām, bet ne tik traki. Un tikai vienā virzienā. Tagad mums katrs kordošanas treniņš ir šāds: divas minūtes rikšos uz katru pusi, tad maza pauzīte, tad piecas minūtes uz vienu pusi, maza pauzīte soļos un piecas minūtes uz otru pusi. Ja pa vidam sanāk pakauties, tad rikšojam ilgāk. Un pagaidām nav ne ātrumu maiņu rikšos, ne lēkšu. Un kordas garums ir vien kādi 3-4 m. Pagaidām. Jāapgūst šis, tad var domāt par vēl kaut ko citu.
Domāju, ka pa šo mēnesi izdosies pieļautās kļūdas labot. Esmu pilna apņēmības.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru