Rodis – sargs, kodējs un klauns

Rodis cītīgi sargā māju. Salīdzinot ar Riku, lielo, melno suni, Roža ir mazais nemiera gars, kas pirmais redz, pirmais dzird, pirmais sāk riet un pirmais arī iekampj kādam pakaļā. Viņš ir mežonis, kas vistām neļauj ienākt pagalmā (un labi vien ir), un pirmais, kurām tas, manis mudināts, iekampj astēs, kad klukstes lien aizliegtajā teritorijā. (No šī gan cenšos atmācīt, tāpēc Rodis vaļā vairs netiek laists, kad vistas ganās apkārt.) Taču, ja Roža piesiets un vistas tāpat velkas pagalmā, un Rodis kādu iekampj, nopriecājos, ka būs šašliks, un eju pēc cirvja. Ja nav tām vistām tā prāta, tad nav…

Rodis sargā arī aitas. Pareizāk sakot – pagalmu no aitām. Iesākumā, kad aitu žogs vēl bija caurejams, pa kādai aitai bieži iemaldījās tur, kur viņām nevajadzētu līst. (Vienu reizi arī apgrauza jauno plūmi.) Un šādās reizēs Rodis ļoti uzstājīgi rēja un centās viņas aizdzīt (lasīt „iekampt astē”!). Kad uzlika žogu un aitas vairs pagalmā nespēja ieiet, Rodim pagalma-sargāšanas-dežūra beidzās, taču neskatoties ne uz ko, viņš joprojām cītīgi un uzstājīgi pilda savus amata pienākumus. Lai arī aitām vairs astē iekampt nevar (jo priekšā žogs, kuram, teorētiski, Roža viegli tiek cauri), viņš bieži tās padzen no žoga uz ganību vidus daļu. Tik bieži, ka aitām jau tas sāk apnikt un viņas vairs nereaģē uz šurp-skrienošo-skaļi-rejošo-vaukšķi. Spilgti palikusi atmiņā viena reize – diena apmākusies, Rodis būdiņā, bet aitas pienākušas pie žoga malas un našķojas ar zāli. Es izgāju no mājas pagalmā, Roža momentā no būdas ārā, paskatījās uz aitām, saprata, ka tuvu, tuvu un, skaļi riedams, metās pie tām. Skrēja, skrēja un atdūrās kā miets, jo aitas neizbijās. Palika kā bijušas - stāvam, ēdam, un dzeram -, un skatījās uz suni. Rodis sakautrējās, sastinga kā miets, ar balti aci skatījās uz aitām, kā tās tuvojās viņam, un klusi atņirdza zobus. Kā rūca, kā ne rūca. Izskatījās, ka suns ir apmulsies, izblamējies (un to arī sapratis) un tagad skatījās uz mani un gaidīja, vai drošā aizmugure (es) tam došu kādu „apriet un nokost” komandu. Komanda nesekoja, un viņš izblamējies un nokaunējies palika kā zemē iemiets vēl īsu brīdi.

Vienu dienu pagalmā ģērēšanai tīrīju vienu aitādu no taukiem un gaļas. Abi suņi bija vaļā, un bērni staigāja pa pagalmu ar tēti savā nodabā. Parasta diena. Te redzu, pie manis pienāk Rodis un stāv, un skatās, un ostās. Labi zinādama, ka svaigu gaļu viņš neēd ne pa kam, pat nepiedāvāju to, ko nogriezu no ādas. Bet Rodis laikam bija citās domās – skatās, skatās un pakamp.  Fu, nodomāju. Pievems pagalmu un tik vien tā labuma būs. Vairāk ņemt neļāvu. Suns staigā ap mani kā sargs ap posteni. Nezinu, kas darījās viņa galvā, taču tad, kad bērns pienāca tuvāk, Rodis saspringa. (Nē, ne uz rūkšanu, ne košanu, bet vnk saspringa.) Vai Rodim likās, ka esam bars, es barvedis, viņš padotais? Un viņš gaidīja, kad barvedis „paēdīs” un ļaus arī viņam paēst? Bērnu aizvācu. Ne par ko nevar būt drošs. Un tad mums pietuvojās lielais suns. Rodis riktīgi uzrūca, un lielais suns aizgāja. Jā, Rodis laikam tiešām domā, ka esam bars, ka es ēdu un tad iedošu arī viņam... Eh, mazais muļķa desa! Nedošu. Jēlu gaļu tu neēd un aprīt vien tikai tāpēc vien, lai kādam citam netiktu, ir muļķīgi...