Vienu dienu suns mani atkal sabiedēja. Gājām vakarā čurāt, bet viņš nečurāja. Visu noveldami uz suņa miegainību, devāmies iekšā, nepačurājuši. Mazliet paspēlējāmies un atkal izgājām arā. Taču še tev, suns joprojām nečurāja. Tajā vakarā devāmies laukā trīs reizes, visas trīs bez panākumiem - suns tikai ostās, ostās pie viena staba, pie nākamā. Devāmies gulēt, prātā izķidāju domas, kas varētu būs par iemeslu suņa nečurāšanai. No apsaldēšanās, jo pirms trim dienām Rangu veiksmīgi izpeldējās āliņģī, līdz muguras traumām, kuras būtu varējušas notikt šodien. Man bija bail - gan apsaldēšanās, gan ptu, ptu, ptu muguras traumas ir pietiekami smagi ārstējamas.
No rīta suns pamodās dzīvespriecīgs. Izgājām ārā. Pačurāja, pakakāja, viss normāli. Kas bija par iemeslu vakardienas nečurāšanai? Man nav ne jausmas.
No pieredzējušiem suņu audzētājiem bija zināms, ka principā suni nedrīkst sist ar roku, ar kuru suns tiek barots. Vislabāk tam izmantot avīzi. Biju dzirdējusi, ka daži saimnieki suņa sodīšanai ziemas apstākļos laukā izmanto arī mīkstas pikas. Sanāca pamēģināt. Ar Rango dauzījāmies un šis aizgāja tālēs zilajās. Ostās, ostās un iet prom. Saucu, saucu, reakcijas nav. Paņemu piku un metu. Protams, netrāpu. Suns paskatās, kā pika nokrīt pie viņa sāna un turpina iesākto. Saucu atkal, domādama, ka tagad jau nu mazajam rezgalim vajadzētu pievērst mammai uzmanību, taču še tev - atkal nekā. Atkal pika. Nu jau trāpīgāk - nobūkšķ pret sānu. Rangu sabīstas, palec nostāk, nesaprazdams, kas pa dzelām. Atskrien pie manis.
Nē, šī metode mums nestrādā - suns to uztvēra kā joku, kā uzbrukumu no ārpuses un nekādā ziņā nemēģināja to sasaistīt kā mammas izvirzītu sodu par nenākšanu klāt, kad tiek saukts. Sanāca vēl dažas reizes "papikoties" un uz beigām suns pat speciāli gāja prom, lai tikai varētu šīs pikas ķert. Facepalm.
Staigājām ar suni un māsu pa pļavu, bijām aizgājuši līdz pašam grāvim un mežam. Ir tāds prieks, ka suni var ņemt šajās garajās pastaigās un ka tas bez siksnas un bez uztraukumiem var skriet līdzi. Un man liekas, Rangu ir tik laimīgs. Viņš skrien, lec, ostās, rok sniegā bedres. Un smaida. Jā, smaida! Savu suņisko smaidu, savā suņiskajā izteiksmē, savā suņiskās dzīves un apziņas priekā! Šādos mirkļos, kad esam laukos vai mežā, un suns skrien bez pavadas un bez uztraukumiem, man ir prieks un apziņa - cik daudz es tomēr Rangum varu dot. Man liekas, viņš ir priecīgs ar savu dzīvi, mīl savus saimniekus, savu baru.
Visi tik ļoti mīl suni. Parasti bužina, mīļojas, mīca, spaida. Nu tiešām kā mazu bērnu. Mamma pat iedomājās, ka ja suns būtu bērns viņš būtu jau nomīlēts. :D Lai nu kā, bieži sanāk - suns mierīgi guļ, kāds pieiet pie viņa un sāk bužināt. Zināms, ja suni kaut kas galīgi neapmierina viņš sāk pīkstēt, bet šādos mirkļos, ja tas notiek dienā - viņš neiebilst. Labpatikā guļ, acis viegli pavēris. Mīliet mani! Mīliet mani visi!
Pēdējā laikā suns sācis darīt līdzīgi. Ja cilvēks ar kaut ko nodarbojas, viņš pienāk klāt un sāk uzplīties. Bet ne jau ar mīlestību guļas klāt un berzējas, bet ar zobiem. Un sāk spēlēties - rausta aiz piedurknēm, uzrej, uzrūc. Pats kasās klāt, lai tikai ar viņu padauzītos.
Abas situācijas ir diezgan līdzīgas. Varbūt arī suņa galvā tiek vilktas paralēles - ui, atkal man nāk klāt, aha, tagad es iešu uzbrukumā!
Es beidzot izturējos kā kuce! Ha, hā, es biju viena ļauna kuce. Rango, neklausīdams manām vārdiskajām komandām, zinātnieka garā uzlīda uz ledus. Uz pavasara ledus. Un netālu no krasta ielūza. Uzkārās, ar ķepām ta' turas, bet augšā, krastā, uzrausties nespēj. Piegāju, paņēmu aiz čupra izcēlu un sakodu. Nu ja cilvēciski nesaprot, tad būs dzīvnieciski!!
Visi tik ļoti mīl suni. Parasti bužina, mīļojas, mīca, spaida. Nu tiešām kā mazu bērnu. Mamma pat iedomājās, ka ja suns būtu bērns viņš būtu jau nomīlēts. :D Lai nu kā, bieži sanāk - suns mierīgi guļ, kāds pieiet pie viņa un sāk bužināt. Zināms, ja suni kaut kas galīgi neapmierina viņš sāk pīkstēt, bet šādos mirkļos, ja tas notiek dienā - viņš neiebilst. Labpatikā guļ, acis viegli pavēris. Mīliet mani! Mīliet mani visi!
Pēdējā laikā suns sācis darīt līdzīgi. Ja cilvēks ar kaut ko nodarbojas, viņš pienāk klāt un sāk uzplīties. Bet ne jau ar mīlestību guļas klāt un berzējas, bet ar zobiem. Un sāk spēlēties - rausta aiz piedurknēm, uzrej, uzrūc. Pats kasās klāt, lai tikai ar viņu padauzītos.
Abas situācijas ir diezgan līdzīgas. Varbūt arī suņa galvā tiek vilktas paralēles - ui, atkal man nāk klāt, aha, tagad es iešu uzbrukumā!
Es beidzot izturējos kā kuce! Ha, hā, es biju viena ļauna kuce. Rango, neklausīdams manām vārdiskajām komandām, zinātnieka garā uzlīda uz ledus. Uz pavasara ledus. Un netālu no krasta ielūza. Uzkārās, ar ķepām ta' turas, bet augšā, krastā, uzrausties nespēj. Piegāju, paņēmu aiz čupra izcēlu un sakodu. Nu ja cilvēciski nesaprot, tad būs dzīvnieciski!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru