Kā iemācīt zirgam darboties kopā ar suni?

Jau labu laiku esmu apņēmusies abiem rezgaļiem - sunim Rango un zirgam Samoram - iemācīt darboties kopā. Tiesa, esmu mazliet novirzījusies no mērķa, jo par pēdējo šo zinību atklāšanas datumu bija nosprausts pagājušā gada maijs, bet dievs ar visu. Kā ir tas sakāmvārds – „labāk vēlāk nekā nekad”...

(Viena no abu dzīvnieku pirmajām tikšanās reizēm. Iespējams,
pat pati pirmā...)

Lai nu kā, apmācības process, kā zināms, sākās jau krietni vien agrāk. Kad? Kā? Tajās reizēs, kad es pakāpeniski radināju suni pie zirga un zirgu pie suņa. Toreiz, kad es vedu Rango apostīties uz ganībām un kad suns iepazina arī citus lopus.

Kad sāku aptvert, ka Samo pie Rango nāk ar veselīgu interesi un nebaidās, un, kad suns beidza baidīties no zirga, abus sāku radināt kopā mežā. No sākuma, protams, abus pie pavadām. Kad suni palaidu brīvā dabā, tad viņš izmēģināja lavierēt ne tikai pirms zirga, bet arī aiz zirga un arī pa zirga kājām. Samo bez pretenzijām. Nespēra arī. Pirmajās reizēs gan bija tā bailīgāk, ka zirgs suni nesamin, bet ar komandu „fu” kā zināms var daudz ko panākt.

Kad abi lopi bija iemācījušies, ka lieliski spēj dzīvot mūsu sabiedrībā, viens otram netraucējot, manī parādījās doma, ka zirgu jāsāk kordot suņa klātbūtnē. Dziļi prātā jau esmu izdomājusi, ka kādreiz ar Samo došos garās pastaigās un Rangu varēs nākt līdzi... Tikai līdz tam vēl ļoti, ļoti daudz jāmācās.

Sāku Samo kordot. Iesākumā tie bija soļi. Rango skraidīja apkārt (aiz zirga, pirms zirga, pa zirga kājām). Tika gan pasaukts, gan padzīts. Kad suns sāka saprast, ka labāk netuvoties, kad zirgs skrien riņķī, viņš sēdēja maliņā un nepacietīgi, greizsirdīgi mani vēroja. Milzīgu greizsirdību Rango izjuta arī mirkļos, kad zirgs tika slavēts.

(Suns skrien zirgam pa priekšu. Manā sejā lasāms: "fu, Rango!"
Kāpēc man vispār bija jāļauj, lai suns skrien nevis sēž, piem.,
man pie kājām? Lai viņam nav greizsirdības un lai pierod, ka
kādu dienu nāksies skriet nopakaļus, kad es Samo būšu mugurā.)

(Drošā attālumā aiz zirga suns var skriet. Te gan jāskatās, vai
zirgs nav tendēts spert. Bet, manuprāt, ja abi dzīvnieki sapa-
zīstināti un zirgam nekādas iepriekšējas traumas suņu saka-
rā nav bijušas, tad nav jāuztraucas)

Mācot suni, pieķēru sevi pie apziņas, ka man galvenais, lai suni nesamin. Viņš var skraidīt drošā attālumā no zirga, dzīties uz to pašu riņķi, vai skraidīt mežā. Galvenais lai nesamin...
Man par nelaimi un visiem par mācību, pienāca mirklis, kad Balto sunīti gandrīz samina. Samors skrēja, Rango skrēja blakus. Un abi paņēma pa mazu līkumu – rezultātā Samors bremzēja, bet Rango no manis tā pa kaklu dabūja, ka pēc tam ilgi klāt zirgam negāja.

Ir zināms, ka zirgi var spert aizmugurē skrienošajam sunim (vai jebkam citam). Manuprāt šādā gadījumā abi dzīvnieki nav pietiekami iepazīstināti un viens otram pietiekami neuzticas. Lai radinātu abus dzīvniekus kopā un nodrošinātu draudzīgas attiecības, respektīvi to, ka zirgs sunim nesper, var mēģināt dažus sapazīstināšanas vingrinājumus:

• Es zirgu radināju pie tā, ka varu aizskart katru tā ķermeņa daļu. Iesākumā ar roku, pēc tam steku un pātagu, pēc tam ar plēvi, koka zaru. Kad biju iemācījusi, ka šie priekšmeti lēnās, mierīgās kustībās nav draudīgi, mēģināju visu darīt straujāk. Zirgam bija jāsaprot, ka šie priekšmeti neko ļaunu nedara. Tie var pieskarties, nošvīkstēt, mazliet iebakstīt, bet no tā nav jābaidās, nav jāatglauž ausis, jāskrien prom vai spērienam jāsasprindzina pakaļgals. Viss ir dabiski, tas nav dzīvībai bīstams.
• Bija reize, kad arī suni piegrūdu pie zirga. Gribēju Rango gan uzlikt uz zirga muguras, bet nesanāca - sunim bija bail, viņš spirinājās un rēja. Zirgs gan stāvēja pilns miera, ar interesi. Turēdama suni rokās, ar tā purnu piebakstīju pie zirga ķermeņa. Lai zirgs saprot, ka arī suns, tāpat kā cilvēks, var pieskarties visur, atrasties visur. Zirgam ir jāievēro arī suņa telpa un jāsaprot, ka nedrīkst kāpt virsū. Ka suns var strauji pieskriet, vai strauji aizskriet....

Visā šīs sākuma apmācības laikā man klāt bijis kāds cilvēks. Dažu reizi suni paturot, citu reizi liekot sēdēt, vēl kādu reizi turot piesietu. Uzskatu, ka apmācību sākumā šim otrajam cilvēkam bija ļoti, ļoti liela nozīme. Un ceru, ka kādu reizi pienāks diena, kad varēsim strādāt tikai trijatā - es, suns un zirgs.

Ar laiku suns tā kā sāka saprast, ka nevajadzētu nākt klāt, kad mēs ar zirgu strādājam. Esmu pat piedzīvojusi reizes, kad strādāju ar zirgu, Rango skraida kaut kur savā nodabā.
Kad pēc rikšiem, stādinu zirgu uz soļiem, suns nāk man klāt. Esmu ievērojusi, ka suns nāk pie manis, kad saku "labs puika", viņš domā, ka saku viņam, jo parasti es Rango tā slavēju... (Ja arī jūs vēlaties, lai dzīvnieki sarod viens ar otru, izvēlieties dažādas frāzes, lai katru uzslavētu!) Padzenu. Apturu zirgu, uzslavēju to. Suns pa to laiku sēž labā gabalā un greizsirdīgām acīm veras notiekošajā. Kad esmu beigusi slavēt zirgu, Suņa kārta - pasaucu to un paslavēju. Un ar laiku suns sāk saprast, ka mamma arī viņu uzslavēs un samīļos, un viņš pacietīgi gaida savu kārtu, nejaucoties manās un zirga attiecībās.
Citādāk ir, kad ar zirgu sanāk konfliktsituācijas. Pēdējā laikā, pa kādai gadās. Un tad suns ne lūgts, ne aicināts ļoti uzmācīgi nāk klāt. Pieļauju, ka viņš nāk, jo uzskata, ka man draud briesmas no zirga.

(Lai arī video ir divās daļās, labi redzams, ka strādāju ar zirgu. Kad beidzu strādāt, Rango nāk pie manis. Rango tiek padzīts, un tikai tad, kad pati viņu ataicinu, paslavēju. Ļoti svarīgi suni slavēt tikai tad, kad jūs pasaucat, un viņš atnāk. Ja suns iemācīsies, ka var nākt neaicināts, un dabon uzslavas arī tādās reizēs, tas radīs liekus sarežģījumus - suns nāks pie jums visu laiku, arī tad, kad nevajadzēs. Vispār strādājot šādi, progress ir jūtams.) 

Ar lēkšiem gan iet vēl slikti, jo suns metas zirgam klāt ar savu laimīgo izteiksmi „skaties, mam, skaties, cik es ātri varu paskriet!”. Un tad man ir jābļauj un jātrenc Rangu prom... Bet gan jau ar laiku. Ar rikšiem sākumā arī bija slikti, taču nu mums jau sāk sanākt...

Lai Jums veicas! Mīliet sevi un savu Zirgu!

Viss šeit rakstītais ir no manas personīgas pieredzes attiecībā ar zirgiem un to apmācību. Mana personīgā pieredze ir radusies, pieļaujot kļūdas, meklējot informāciju pie cilvēkiem, grāmatās un internetā. Atradusi informāciju, esmu to ķidājusi un spiedusi, kas man un manam zirgam ir vispiemērotākais un vislabākais. Neuzņemiet šo kā simtprocentīgu patiesību, jo labi zināms, kas vienam palīdz, otram var nepalīdzēt! Esmu ar mieru uzklausīt kritiku, atsauksmes un komentārus raksta sakarā, kā arī ielaisties veselīgā diskusijā ar mērķi mani, Jūs un pārējos šā bloga lasītājus izveidot par labākiem un gudrākiem cilvēkiem.