Nē, vairs nekādas celšanas! Sunim apnīk gaidīt un viņš nolien mantiņai pakaļ pats. :D
Suns ir bezkaunīgs. Ne jau mazliet bezkaunīgs. Bet ļoti, ļoti bezkaunīgs. Vienmēr, kad ēdam, viņš no sākuma pasēž ar mums pie galda. Viņš zem. Apsēžas un skatās, kā cilvēks ēd. Skatās tieši acīs. Ja suns domā, ka cilvēki neredz viņa žēlabainās acis un skumjo skatienu, viņš apsēžas citā vietā. Ja sunim liekas, ka arī no turienes neredz, viņš uzņurd un atkal maina atrašanās vietu. Parasti viņš tā iet pie Lindas, bet ir reizes, kad nāk arī pie manis. Un es mēdzu skatīties viņa acīs, apbrīnot viņa naivo bezkaunību un ēst. Citreiz jau puika gan kaut ko dabon, bet ne tad, kad ir prasījis. Kad, nolaidis rokas, apguļas uz kājām un guļ.
Reiz redzēju vienā raidījumā, ka īpaši izteiktas emocionālās saites gadījumā mēdz rasties situācija, kad žāvas pielīp no dzīvnieka cilvēkam un no cilvēka dzīvniekam. (Kā zināms, cilvēkiem no cilvēkiem žāvas pielīp ļoti bieži.) Man bija gadījies, ka man pielīp žāvas un miegs no suņa. Suns žāvājas, žāvājas, un es arī nožāvājos. Bet ne reizi sunim nebija pielipušas žāvas no manis. Aptverdama situācijas nopietnību un sākdama apzināties, ka laikam sunim pret mani nav izveidojusies tik cieša un spēcīgā emocionāla saite, saskumu. Un tad tas notika - es žāvājos un suns, uz mani skatīdamies, arī nožāvājās. Jes! Suns mani mīl. To pasaka žāvas! |
| (Labu nakti!) |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru