Esam jau izauguši. Zirgam ir gandrīz trīs gadi. Lai arī mugura nepavisam nav vēl normāla – jo skausts, lai arī izteikts un augsts, tomēr vēl joprojām ir zemāks par pakaļgalu – sākam domāt par mugurā sēšanos. Es domāju. Bet man liekas, ka zirgs arī.
Marta pirmajā nedēļā pamēģinām ko jaunu – pievedu viņu pie paaugstinājumu un piespiedos viņa mugurai stiprāk kā citas reizes. Uzliku ceļgalu uz muguras, piespiedu. Jutu zirga muguras siltumu un kā viņš mazliet, mazliet ieliecas. Pārcēlu kāju pār skaustu, piespiedu pie sāna. Tik silts, tik foršs. Zirgs neko neteica. Stāvēja mierīgi, kā saprazdams drīz tāpat tam visam būs jānotiek. Uzspiedu rokas uz skausta. Pārbraucu ar plaukstām pār muguru visā tās garumā. Kaut kur piespiedu, kaut kur paberzēju. Zirgs stāvēja tik ļoti, ļoti mierīgi.
Uzspiedos ar plaukstām arī uz zirga pakaļgala. Lai arī Marija, viena no staļļa labākajām jātniecēm un jaunzirgu iestrādātājām, bilda, ka tur labāk nespiesties, jo daudz nervu un tā vieta tomēr nav paredzēta spiedienam (un zirgs var spert, lēkt, vai darīt citas muļķības, lai novērstu spiedienu un nepatīkamās sajūtas). Zirgs neko neteica arī par to. Pārliku kāju pār zirga dibenu, plaukstām uzspiedos. Neko, absolūti neko. Es pati nobrīnījos, cik zirgs ir mierīgs, kā viņš man uzticas... Vai to sauc par uzticību? Vai viņš man uzticas tik lielā mērā un nepieļauj pat domu, ka es viņam kādreiz varētu nodarīt pāri?
Es negribu nodarīt pāri.
Pārvedu zirgu pie paaugstinājuma no otras puses un to pašu visu atkārtojām arī no otra sāna. Zirgs mierīgi stāvēja. Joprojām mierīgi un paļāvīgi uz savu cilvēku.
Bet ziniet, tas nav viss...
14. martā notika tas! Marija pieveda zirgu pie paaugstinājumiem, un es viņam uzgūlos uz muguras. Samors mani uzņēma mierīgi. Neko neteica, nepanikoja, nebijās. Pieņēma savus liekos 65 kg, un miers. Marija paveda zirgu pie rokas. Arī soļi bija mierīgi, nevienā acī zirgam nebija vēlmes mest, lidināt, trakot vai darīt vēl nez ko. Un es atkal sajutu, ka zirgs man ļoti, ļoti uzticas. Es biju pirmo reizi zirga mugurā guļus!!! Un tā mums ar Samo bija ļoti, ļoti laba pirmā reize!
Mēneša sākumā mēs pamēģinājām arī seglus. Mācību, bezkarkasa. Bijām jau mēģinājuši, taču šoreiz cieši pievilkām vēderjostu, nolaidām kāpšļus. Un kordojāmies. Zirgs juta gan smagumu uz savas muguras, gan kāpšļus sitamies gar sāniem. Neko neteica. Lai pierod! Es gan ievēroju, ka šoreiz – ar segliem un nolaistajiem kāpšļiem – kordojoties, viņš vairāk uz zemi skatījās, kā pļaujmašīna, cenzdamies pakampt kādu zāles zariņu. Esmu ievērojusi, ka viņš uztraucoties vairāk ēd. Vai tas varētu būtu saistīts? Negribas pieļaut domu, ka zirgs ir atslābinājies (jo tad parasti nolaiž galvu). Kā var būt atslābinājies kordošanas treniņā ar segliem, ja man viņš neatslābinās parastos kordošanas treniņos bez segliem?
Sanāca izmēģināt pirmo reizi arī trenzi. Es gan nemēģināju pati, bet Marija (viņa man laikam neuzticējās :D). Biju lasījusi, ka no sākuma, pirmo reizi, mēģina metāla gabalu mutē dabūt ar cukura graudu. Samors paņēma, mazliet gan pabrīnījās, bet es domāju, lielā mērā viņa izbrīns (varbūt bailes, neuzticība) bija no tā, ka to nedarīju es. Pažļembāja. Citādākas sajūtas zirgam jau noteikti bija, bet pārāk viņš neiebilda – bez tam viņš man jau iepriekš bija steku pakošļājos, kādu mantiņu un galu galā kādu zara gabalu kā tāds suns.
Aptuveni pēc divām nedēļām, 14. martā, kad notika pirmā mugurā gulšanās, zirgs tika iepazīstināts arī ar iemauktiem pilnā aprīkojumā. Likām abas ar Mariju, bijām domājušas ka viņam ir COB galva, bet še tev - Full. :D Iemauktus uzņēma labi, trenzi normāli. Mazliet gan patielējās, bet paņēma no manas rokas. :)
Marija nomērīja, pateica, kādi iemaukti vajadzīgi, kāda trenze, kādi izmēri... Jāsāk meklēt pa veikaliem...
Biju aizdomājusies arī par beztrenžu iemauktiem. Patiesībā vēl joprojām par to domāju. Jāskatās...
Marta pirmajā nedēļā pamēģinām ko jaunu – pievedu viņu pie paaugstinājumu un piespiedos viņa mugurai stiprāk kā citas reizes. Uzliku ceļgalu uz muguras, piespiedu. Jutu zirga muguras siltumu un kā viņš mazliet, mazliet ieliecas. Pārcēlu kāju pār skaustu, piespiedu pie sāna. Tik silts, tik foršs. Zirgs neko neteica. Stāvēja mierīgi, kā saprazdams drīz tāpat tam visam būs jānotiek. Uzspiedu rokas uz skausta. Pārbraucu ar plaukstām pār muguru visā tās garumā. Kaut kur piespiedu, kaut kur paberzēju. Zirgs stāvēja tik ļoti, ļoti mierīgi.
Uzspiedos ar plaukstām arī uz zirga pakaļgala. Lai arī Marija, viena no staļļa labākajām jātniecēm un jaunzirgu iestrādātājām, bilda, ka tur labāk nespiesties, jo daudz nervu un tā vieta tomēr nav paredzēta spiedienam (un zirgs var spert, lēkt, vai darīt citas muļķības, lai novērstu spiedienu un nepatīkamās sajūtas). Zirgs neko neteica arī par to. Pārliku kāju pār zirga dibenu, plaukstām uzspiedos. Neko, absolūti neko. Es pati nobrīnījos, cik zirgs ir mierīgs, kā viņš man uzticas... Vai to sauc par uzticību? Vai viņš man uzticas tik lielā mērā un nepieļauj pat domu, ka es viņam kādreiz varētu nodarīt pāri?
Es negribu nodarīt pāri.
Pārvedu zirgu pie paaugstinājuma no otras puses un to pašu visu atkārtojām arī no otra sāna. Zirgs mierīgi stāvēja. Joprojām mierīgi un paļāvīgi uz savu cilvēku.
Bet ziniet, tas nav viss...
14. martā notika tas! Marija pieveda zirgu pie paaugstinājumiem, un es viņam uzgūlos uz muguras. Samors mani uzņēma mierīgi. Neko neteica, nepanikoja, nebijās. Pieņēma savus liekos 65 kg, un miers. Marija paveda zirgu pie rokas. Arī soļi bija mierīgi, nevienā acī zirgam nebija vēlmes mest, lidināt, trakot vai darīt vēl nez ko. Un es atkal sajutu, ka zirgs man ļoti, ļoti uzticas. Es biju pirmo reizi zirga mugurā guļus!!! Un tā mums ar Samo bija ļoti, ļoti laba pirmā reize!
Mēneša sākumā mēs pamēģinājām arī seglus. Mācību, bezkarkasa. Bijām jau mēģinājuši, taču šoreiz cieši pievilkām vēderjostu, nolaidām kāpšļus. Un kordojāmies. Zirgs juta gan smagumu uz savas muguras, gan kāpšļus sitamies gar sāniem. Neko neteica. Lai pierod! Es gan ievēroju, ka šoreiz – ar segliem un nolaistajiem kāpšļiem – kordojoties, viņš vairāk uz zemi skatījās, kā pļaujmašīna, cenzdamies pakampt kādu zāles zariņu. Esmu ievērojusi, ka viņš uztraucoties vairāk ēd. Vai tas varētu būtu saistīts? Negribas pieļaut domu, ka zirgs ir atslābinājies (jo tad parasti nolaiž galvu). Kā var būt atslābinājies kordošanas treniņā ar segliem, ja man viņš neatslābinās parastos kordošanas treniņos bez segliem?
Sanāca izmēģināt pirmo reizi arī trenzi. Es gan nemēģināju pati, bet Marija (viņa man laikam neuzticējās :D). Biju lasījusi, ka no sākuma, pirmo reizi, mēģina metāla gabalu mutē dabūt ar cukura graudu. Samors paņēma, mazliet gan pabrīnījās, bet es domāju, lielā mērā viņa izbrīns (varbūt bailes, neuzticība) bija no tā, ka to nedarīju es. Pažļembāja. Citādākas sajūtas zirgam jau noteikti bija, bet pārāk viņš neiebilda – bez tam viņš man jau iepriekš bija steku pakošļājos, kādu mantiņu un galu galā kādu zara gabalu kā tāds suns.
Aptuveni pēc divām nedēļām, 14. martā, kad notika pirmā mugurā gulšanās, zirgs tika iepazīstināts arī ar iemauktiem pilnā aprīkojumā. Likām abas ar Mariju, bijām domājušas ka viņam ir COB galva, bet še tev - Full. :D Iemauktus uzņēma labi, trenzi normāli. Mazliet gan patielējās, bet paņēma no manas rokas. :)
Marija nomērīja, pateica, kādi iemaukti vajadzīgi, kāda trenze, kādi izmēri... Jāsāk meklēt pa veikaliem...
Biju aizdomājusies arī par beztrenžu iemauktiem. Patiesībā vēl joprojām par to domāju. Jāskatās...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru