Mugurā kāpšana
Mana pašreizējā mugurā kāpšanas bilance ir šāda: divas reizes guļus stāvoklis. Otrā reize ir fiksēta blogā. Pēc tam vienu reizi mugurā sēšanās normālā stāvoklī. Gandrīz normālā... Tā kā biju dzirdējusi, ka zirgi saulainā laikā mēdzot izbīties no savas ēnas, ja tam mugurā ir jātnieks (un ēna ir kudi lielāka nekā parasti), tad apsēdos mugurā, noguldamās uz viņa kakla un pilnībā zaudēdama visus līdzsvara punktus. Šīs trīs reizes arī jutu, kā zirgs zem manis ieliecas. Likās, ka lops salūzīs. Muskuļi? Nekādi lielie. Pakāpeniski jau auga (muskuļi aktīvu treniņu rezultātā izveidojas un attīstās trīs nedēļu laikā).
Un nesen - 24. aprīlī - bija pirmā reize, kad zirga mugurā uzrausos normāli (bez segliem tiesa gan), normāli apsēdos un mēs nogājām mazu gabaliņu. Tētis zirgu gan turēja, bet Samoram nebija nekādas intereses āžoties, celties stoikās vei vēl nez ko darīt. Miega mika mani pilnībā uzņēma un samierinājās ar savu slogu. Starp citu, šoreiz arī nejutu, ka zirga ķermenis sarautos, ierautos, grasītos salūst. Laikam muskuļi. Un apziņa, ka viss notiek pareizi.
Traks zirgs?!
Visi zinām slaveno Mērfiju un viņa likumus - tam, ka īstajos mirkļos vienmēr notiek pašas nereālākās lietas vai gluži otrādāk - lai arī cik ticama būtu hipotēze galu galā tāpat sanāk kaut kāds pufelis.... Pff. Samo ir ideāls Mērfija likumu apstiprinātājs.
Reiz sanāca aizbraukt uz pilsētu, tikai oma palika mājā. Jau braucot prom, samanījām, ka zirgs sāk joņot pa aploku. Normāli - zirgi taču tā mēdz darīt. Kaut kā jau tas laiks ganībās jāīsina. Ja barā šad tad vēl var ar kādu pakauties, tad ko vienatnē?
Zirgs tiešām paskraidīja. Visu pus dienu. No omas sadzirdēju, ka esot joņojis, lēkājis, trakojis. Oma esot baiļojusies, ka nesarauj aploku un neaiziet tālēs zilajās. (Patiesībā nekas liels arī nebūtu, ja zirgs pamuktu - ne pirmā, ne pēdējā reize...) Atbraucot mājās pa taisno devos pie viņa - krūteža putās, elpa nekāda. Kāpēc? Kādus pārsimt metrus vesels bars cilvēku pļavas vidū, ar bērniem, ratiņiem un suņiem. Vai tiešām Samo būtu bail no cilvēkiem?
Ņemu aiz nakteņiem vedu mājās. Iet mierīgi, nesteidzas, nepaniko. Ievedu mājas aplokā. Mierīgs.
Un pēc laika tie paši cilvēki atvelkas. Stāv noteiktajā attālumā vesela varza un skatās. Zirgs sāk panikot. Rikšo, lēkšo, krāc. Un tad paceļ asti un izrādās savos rikšos. Lēkšo, bremzē. Pakrāc.
Es tā arī nesapratu, kāpēc zirgs uzvedas tik savādi. Tā bija viena vienīgā diena, kad viņš reaģēja tik interesanti. Labi, es, iespējams, varētu saprast to lēkšošanu un krākšanu. Bailes. Bet to izrādīšanos - skaistos rikšus uz nagu galiem un to pacelto asti. Kas tas bija? Par ko? Kam?
 |
| (Šī ir nākamā reize mugurā. 29. aprīlī. Ejot no ganībām uz mājām. Gribējās uzsēsties, uzsēdos. Tētis turēja. Mugurā kāpjot, mazliet centās mani boikotēt, bet visā visumā zirgs gāja ļoti mierīgi. Pa mirklim paēda zāli un nekā slikti nereaģēja, kad apsēdos arī šitik vaļīgā pozā.) |
Traks zirgs?!
Visi zinām slaveno Mērfiju un viņa likumus - tam, ka īstajos mirkļos vienmēr notiek pašas nereālākās lietas vai gluži otrādāk - lai arī cik ticama būtu hipotēze galu galā tāpat sanāk kaut kāds pufelis.... Pff. Samo ir ideāls Mērfija likumu apstiprinātājs.
Reiz sanāca aizbraukt uz pilsētu, tikai oma palika mājā. Jau braucot prom, samanījām, ka zirgs sāk joņot pa aploku. Normāli - zirgi taču tā mēdz darīt. Kaut kā jau tas laiks ganībās jāīsina. Ja barā šad tad vēl var ar kādu pakauties, tad ko vienatnē?
Zirgs tiešām paskraidīja. Visu pus dienu. No omas sadzirdēju, ka esot joņojis, lēkājis, trakojis. Oma esot baiļojusies, ka nesarauj aploku un neaiziet tālēs zilajās. (Patiesībā nekas liels arī nebūtu, ja zirgs pamuktu - ne pirmā, ne pēdējā reize...) Atbraucot mājās pa taisno devos pie viņa - krūteža putās, elpa nekāda. Kāpēc? Kādus pārsimt metrus vesels bars cilvēku pļavas vidū, ar bērniem, ratiņiem un suņiem. Vai tiešām Samo būtu bail no cilvēkiem?
Ņemu aiz nakteņiem vedu mājās. Iet mierīgi, nesteidzas, nepaniko. Ievedu mājas aplokā. Mierīgs.
Un pēc laika tie paši cilvēki atvelkas. Stāv noteiktajā attālumā vesela varza un skatās. Zirgs sāk panikot. Rikšo, lēkšo, krāc. Un tad paceļ asti un izrādās savos rikšos. Lēkšo, bremzē. Pakrāc.
Es tā arī nesapratu, kāpēc zirgs uzvedas tik savādi. Tā bija viena vienīgā diena, kad viņš reaģēja tik interesanti. Labi, es, iespējams, varētu saprast to lēkšošanu un krākšanu. Bailes. Bet to izrādīšanos - skaistos rikšus uz nagu galiem un to pacelto asti. Kas tas bija? Par ko? Kam?
Man vispār bija jautājums tās trakošanas un dzeršanas sakarā. Vai šādā mirklī zirgs saskrējies drīkst dzert savu spaiņa ūdeni. Jāpiemin, ka ūdens spainī nav auksts, jo visu dienu saulē silis melnā spainī. Dzirdēts, ka aukstu nedrīkstot dot, un ir dzirdēts, ka siltu dodot. Bet vai šis ir silts? Un tādā gadījumā man arī bija jautājums - ja es nebūtu redzējusi, kā zirgs trako, viņš būtu patrakojis, saskrējies, nosvīdis, saelpojies un padzēries. Vai viņš sev kaitē? Kā tad lai novērš šādu kaitēšanu?
AtbildētDzēstEs uzskatu, ka noteikti nekaitē dzeršana, gluži otrādi - ir nežēlīgi neļaut padzerties. Pēc treniņa mēs vienmēr esam zirgiem piedāvājuši padzerties, pirmajā brīdī varbūt ne vairāk kā pusi spaiņa, kad atsoļojušies un sausi, tad cik lien. Protams, kā jau vienmēr, visu ar veselo saprātu izejot no situācijas, dzīves apstākļiem utt... bet zirgs kurš dzīvo dabīgos apstākļos, un nav ierobežots savās izvēlētajās darbībās, tomēr pats spēj sevi regulēt, arī ziemā. Ūdens, kas visu dienu stāvējis pavasara saulē, neskaitās auksts. Ganībās mums vienmēr ir pieejams ūdens un tie zirgi, kas saskrienas paši, brīvi arī tiek pie izvēles kad un cik dzert. Problēmu nav nevienam.
AtbildētDzēstSkaidrs, paldies. Jūsu viedoklis ļoti atšķiras no tā viedokļa, kuru man mācīja stallī.
DzēstTad turpmāk es nepanikošu, ja zirgs aplokā satrakosies, nosvīdīs un saelposies. Ja gribēs dzert, lai dzer. Pēc treniņa atsoļošu,izkaltēšu un tad palaidīšu ganībās ar ūdeni. (Visu laiku uzpasēju - treniņš, atsoļošana, izkaltēšana, divas stundas un tikai tad ūdens.) Skaidrs. Paldies par viedokli un palīdzību.