ceturtdiena, 2014. gada 24. aprīlis

(21. daļa)

Kas sunim liek riet, ieraugot svešinieku? Izskats? Vai tad suns tiešām tik ļoti pamana cilvēka izskatu - ķermeņa lielumu, matu krāsu, acu skatienu? Smarža? Ja smaržo nepierasti, tad nozīmē, ka cilvēks ir slikts? Savādas skaņas, trokšņi, cilvēkam sperot soļus? Kaut kas svešs?...
Vienu reizi suns norēja mani. Liekas, nepazina mani - biju atnākusi no friziera (mazliet cita matu krāsa - vizuālais izskats citādāks, arī aromāts citādāks - matiem bija cita smarža). Jā, suns mani norēja. Tikai tad, kad sāku runāt, suns pazina balsi un reju intonācija momentā mainījās. Savādi. Citreiz viņš ir mani norējis, neredzēdams, ka es ienāku telpā, tikai dzirdēdams. Bet šoreiz redzēja. Vai man vajadzētu sākt domāt, ka sunim ir problēmas ar redzi un tāpēc viņš mani nepazina un norēja, vai arī suņiem redzes maņa tomēr nav tik izteikta un nepieciešama, un viss ir ok?

Rangulis ir tik greizsirdīgs, ka tagad, lai tikai saņemtu uzslavu, ir sācis ēst Samoram domātās bietes. (facepalm). Barojam zirgam bietes, un, loģiski, biešu drupatas birst zemē. Suns kā noziedznieks pietuvojas drupatai, pakampj mutē un aiznes tālāk apēst. Piebeidz vienu biešu skaidu, metas pakaļ nākamajai. 
Vienu dienu, beiguši Samoru barot, bieti nolikām turpat uz zemes. Sunim divas reizes nav jāsaka - ja uz zemes, tātad man. Šis pieskrien pie bietes jau paver muti un grasās iekosties. "Fu, Rango!" Suns palec nost, redz, kā zirga purns pietuvojas bietei, kā paveras mute un zobi pieskaras gaišajam, sulīgajam dārzenim. "Ejam mājās!" Rango negribīgi atkāpjas. Tikai tad, kad esam aiz līkuma, pamanām, ka suņa nav. Pasaucam. Pēc mirkļa redzam - no līkuma iznirst Ranguļa baltais stāvs ar runkuli mutē. Tomēr nospēra bieti savam lielajam brālim...
(Rangulis stibī nozagto bieti)

Mūsu ģimenē noris aktīvas sarunas par otra suņa - mājas sarga mācekļa - pieņemšanu. Pagaidām, gan nekur tālāk kā tikai par sarunām un diskusijām tikuši neesam. Taču uzmanība krīt uz vienu bāra bērnu no patversmes. Bilde šeit un arī viņa vārds ir ļoti interesants. Simbis. Ausis kā vampirelli, smaids pa visu seju. Un tas ņipaņatnais rags galvā. Suns ir skaists savā savādajā neskaistumā. Acīs un sirdī šitais iekrita momentā. Rangulim jau šāds lielais brālis noteikti būtu ļoti pa prātam.

14. aprīlis - piefiksējiet šo datumu, jo ērces ir pamodušās! Šodien, glāstot suni, uzķēru to pretīgo bumbuli uz skausta. Vēeeeeee, es ciest nevaru ērces. Nevaru. Bet tā apziņa, ka tas mēsls tur ir un jādabon kaut kā nost. Un neviens nepalīdz - tavs suns tiec galā pati. Eh, apbruņojos ar cimdiem, saķēru sevi rokās un vilku. Pirmo izvilku lieliski. Otro, mazāko ne tik - tai nolūza galva. Ar šņabi miekšķēju taču nodevīgā kukaiņa mazo, pretīgo locekli laukā nedabūju. Man riebjas ērces. Riebjas! Mirstiet, maitas.


6 komentāri:

  1. Ērces nav jārauj, ērces ir jāskrūvē. Depo var dabūt ērtu un lētu pinceti, ja nepatīk ar rokām aiztikt.

    AtbildētDzēst
  2. Principā ērces dzīvniekiem ir kā odi, piesūcas, pasūcas, aizsūcas, pārsprāgst vai nokrīt un veļas prom :D :D

    Un ja kādreiz gadās, ka galva paliek, nieks vien ir jo visa inde ir vēderā, tā galva pati izkritīs, neko ļaunu viņa nedara :)

    riktīgi smuks suņuks, ko plānojat ņemt (nedaudz laikam hiēnas rados :p ) :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. diemžēl ērces ir ļoti bīstamas arī dzīvniekiem. Zirgi var saslimt ar Laima slimību, suņi - ar piroplazmozi.

      Dzēst
    2. Es uzskatu, ka dzīvnieks tāpat kā cilvēks norūdās no ērcēm. Ir dzirdēti gadījumi, kad cilvēki nemaz nav potējušies, bet regulāri noķēruši pa kādai ērcei, un ir izveidojuši imunitāti pret tām dažām slimībām. Un dzīvnieki jau tāpat. Antivielas rodas organismos un viņi tiek pasargāti gluži tāpat kā ar poti.

      Dzēst
  3. Paldies lasītāji. To, ka ērces nav dzīvniekiem kaitīgas, es arī biju zinājusi. Galvenais likās iznīcināt tos briesmoņus, lai nepaēdas un neiet taisīt jaunus briesmoņus. Starp citu, tagad jau esmu īsts ērču raušanas pro. Rauju gan no zirga, gan suņa. Nepatika ir mazinājusi, taču prieks viņas svilinot atspēko visu :D

    AtbildētDzēst