Treniņi jaunajā vietā
Nekādas atpūtas nebūs. Ir jālabo iepriekš kordošanā pieļautās kļūdas, jāatgūst pēdējo trīs nedēļu laikā (Samo atpūtas laikā) zaudētie muskuļi un jātrenējas iejāšanai, kas tiešām nāk ar pamatīgu joni un, var teikt, klauvē jau pie staļļa/nojumes durvīm. 
Mūsu darbošanos iebremzē iepriekšējā stallī nozaudētā pātaga (tai laikam pieaugušas kājas vai kāda nagi bijuši par gariem) un neesošie ķēdīšu nakteņi, jo zirgs tiešām ļoti, ļoti velk. It īpaši jaunajā vietā. Problēmu risinu ar tēta līdzdarbību – pūpola pīcku no zara nogriezu pati, taču nakteņus viņš man palīdzēja sameistarot ar suņa siksnas ķēdīti. Nakteņi darbojas, strādāt var – zirgs nerauj. Tikai tā pīcka ir makten slikta, te viņa lokās, te viņa neplakšķ, te ar viņu nevar zirgu pamudināt. Metu pie malas – citas iespējas nav, būs jābrauc uz Zirgu Stalli un garajam pirkumu sarakstam jāpiepluso arī nelaimīgā pātaga.
Mūsu treniņu laukums ir nenorobežots. Turklāt, nav arī gluds. No dažādiem avotiem dzirdēti radikāli pretēji viedokļi. Pirmais, jaunzirgu labāk kordot ierobežotā laukumā uz gluda pamata. Un otrais tāds, kas klaji atbalsta strādāšanu kordā uz nelīdzena pamata. Mums ir šis nelīdzenais pamats – augšā, lejā, augšā lejā. Samoram ir jādomā ne tikai par gaitas precizitāti, jāklausās tajā, ko es saku, bet arī jāpēta, kas ir zem kājām – bedre, uzkalns vai līdzenums. Lai mācās puika, lai trenē stabilitāti, līdzsvaru. Ar jātnieku taču būs vēl smagāk. :) Kad sākās sliktie laikapstākļi, zeme bija mitra un pielijusi, šeit sadzina tādus dubļus, ka kustība kordā, kļuva bīstama, kājas slīdēja un zirgs sāka boikotēt manas pavēles strādāt šeit. Mainījām atrašanās vietu – devāmies uz aploku, kur tas pamats līdzenāks.
Pastaigas jaunajā vietā
Mūsu pastaigas ir daudzsološas. Jau pirmajā treniņa dienā, atsoļošanās un kāju izlocīšanas dēļ devāmies pastaigāt pa dzimtajām ārēm. Mūsu pirmais galapunkts – mammas priedulājs. Priedes ir izaugušas tik lielas, ka spējam izložņāt cauri to pazarēm. Esam kā divi partizāni – es pa priekšu, Samo aiz muguras. Nolaidis galvu līdz lejai. Vienu reizi gan šis mani nobiedēja, kāds zars pa dibenu laikam uzšāva, tā izleca, paleca, parāvās. Prrrr. Un stāv. Viss kārtībā, Samo, puika. 
Tālākais ceļojums ir pāri lielajām pļavām līdz grāvim. Te tā staigāšana nebūs ilga – te augs zāle Samoram ziemai. Mīcīt nevarēs.
Bijām aizgājuši arī uz mazo mežiņu. Svētīgi bija pastaigāt Samo pa asfaltu. Sen jau nebija gājis. No mašīnām arī nebijās, kaut gan nebrauc jau viņas te tik bieži. Domāju, ka mežiņā varēs pa kalniem pakāpties, bet tik ērta tā kāpšana vis nav – viss ļoti aizaudzis, pilns krūmiem, piemēslots. Jā, nav vairs tā mežiņa, kas kādreiz bija, kad salasījās bērni un ziemās uz visu dienu pazuda braukāt ar ragaviņām un plēvēm... Nezinu, kādu reizi jau noteikti vēl aizstaigāšu, bet nekādi nopietnie kalnā-lejā kāpšanas treniņi Samo gan vairāk nebūs. Mazliet skumji.
Pastaigu aspektā jāsaka, ka ir arī skumjā ziņa. Mums nav lāgā kur atsoļoties. Treniņu laukums ir tik neliels, ka pilnā kordas garumā nemaz nav iespējams strādāt, bet ganības īsti nav tā vieta, kur gribas Samo mocīt. Par zāles ganībām neko nesakot – tur sienam jāaug.
Un skumji būs, kad būs jājāj. Jo pa lielam, nav jau kur.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru