Suņa dzīve laukos ar mani pie maniem vecākiem

Esam mājās. Cēlām zirgam novietni, tāpēc suns visu dienu skraidīja riņķī, apkārt pa pļavu un šad, tad traucēja mūsu darbam. Pēc astoņu stundu skriešanas, Rangu bija tik piekusis, ka nejaudāja vairs skriet – nogūlās maliņā un gulēja. :) (Starp citu, naktī pēc šīs skriešanas Rangu bija tik piekusis, ka pat nākamās dienas deviņos nebija spējīgs izlīst no gultas, lai celtos. Parasti, laukos dzīvojot, viņš jau mani ap sešiem septiņiem trobelē augšā...)

Tiesa, ceļot novietni un ļaujot sunim desot apkārt, suns sastrādāja arī blēņas. Un te gan jāpriecājas, ka Rangum nekas slikts nenotika. Es nezinu, kā sauc to darbību – kad griež metālu un birst dzirksteles -, bet tētis to darīja. Tētis stāvēja sienai no otras puses, es biju aizņemta savos darbos un tikai pēc laba laika pamanīju, ka Rangu guļ pie dzirkstelēm un ķer viņas. Trakums. Tie mirdzošie mēsliņi taču varēja ieskriet acīs, izdedzināt kaut ko... Laikam suņiem arī savs suņu dievs un suņu sarģeņģeļi – ar Ranguli nekas slikts nenotika. Paldies viņiem.

No labajām lietām var pieminēt to, ka Rangam ļoti ir iepatikušies stārķi. Tā, kā pie mums ir dīķis un grāvis, un tātad arī vardes, stārķis pie mums ir biežs viesis. Rango ir ziņkārīgs, viņš skrien draudzēties un iepazīties. Stārķis suņa draudzību nesaprot, metas spārnos un lido prom. Un tad ir pakaļdzīšanās – Rango dzenas pakaļ, jo no viņa kāds mūk. Jā, stārķu trenkāšana ir Ranguļa jaunais amats un prieks.

Otrs amats, prieks un nekrietnība reizē ir dzīšanās pakaļ vistām. Nav tik traki, kā sākumā, bet mazliet ir. Īpaši tad, ja gailis pilnīgā bezpridzelā sāk skraidīt no vienas puses uz otru. Radinu suni vistas nedzīt. Starp citu, klausa. Paskatās, paskatās, bet virsū neskrien. Iespējams, ja manis ar visu redzošo aci blakus nebūtu, scenārijs būtu citādāks. Bet nu es esmu. Un es uzpasēju. 

Vienu dienu vistas bija ienākušas ļoti dziļi pagalmā (parasti nemēdz iet). Mēs ar Rango izgājām padzīt. Ar “Cui!”. Un suns metās putniem pakaļ. Gailim. Padzina, iedzina grāvī un uz manu komandu atskrēja pie manis. Iespējams, esmu atklājusi veidu, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva – suns jāmāca uz “cui”. Oma gan īpaši manu domu neatbalsta, taču gan jau būs labi.

Esam atveduši zirgu, ievietojuši aplokā un pieslēguši elektrisko ganu. Suns robežas neskatās, lai arī striķi ir diezgan augstu šis ar asti pieskaras vienmēr, ar elektrību gan pagaidām ir atrāvies tikai divas reizes - divas dienas pēc kārtas. Skrien, skrien, iesmilkstas un momentā ierauj asti starp kājām. Skatās mūsos ar tādu pārmetuma, jautājošo izteiksmi. Liekas, domā, ka mēs pie vainas. Vai viņš kādreiz sapratīs, ka gans šauj ar elektrību? Un vai kādreiz sāks skriet cauri striķiem ar nolaistu asti, lai sevi netraumētu?
P.S. Vienu reizi arī es ar elektrību pa gurnu dabūju. Tik stipri, ka, liekas, līdz nierēm sitiens aizgāja. Saļimu turpat zem elektriskajiem vadiem, lādēdamās un bubinādama.

Visiem zināms, ka cilvēkus partneri/kompanjoni/mīļoti mēdz pamodināt skaisti - ar patīkamu mūziku vai rūgtas kafijas aromātu vai kā citādāk. Tā kā pašreiz sanāk, ka mans vienīgais mīļums ir suns, arī viņš mani mēdz pamodināt. Tiesa, ne skaisti. Vienu dienu viņš mani pamodināja ar vemšanu. Izleca no gultas un vemstījās. Nopriecājos, ka ne gultā. Beigās pamodos, lai saslaucītu un redzēju, ka tur bija matu ērkulis. Mati izskatījās pēc maniem. Ar ko suns naktī nodarbojas? Suns ēd manus matus?

Vienu vakaru suns gulēja gultā. Gulēja, gulēja un pēkšņi sāk skatīties uz savu sānu. Skatās, skatās. Es ievēroju, ka pa viņa apmatojumu neveikli kūļājās jau, liekas, dzīves rūdījumu dabūjusi muša. Skatās, skatās, muša neveikli un tizli kustās uz priekšu. pēkšņi, hap. Ar zobiem cenšas to radījumu nonāvēt. Utojas, utojas. Muša nokrīt, noveļas pie vēdera. Suns izmisīgi cenšas kukaini piežmiegt. Laikam piežmiedza, jo kad tas beidza rāpot, suns likās mierā un laimīgs aizmiga atkal.
Jā, no šī var gūt mācību - ja esi maziņš un vēlies rāpot pa suņa sniegbalto apmatojumu, gatavojies satikties ar izkapts sievieti.