Samo vienatnē jaunajās mājās

Šodien, 5. aprīlī, Samo tika atvests uz vecāku mājām. Beidzot ir radusies tā īstā un vienīgā apziņa, ka mans zirgs pilnīgi un galīgi pieder tikai man. Galu galā, mācīšu es, barošu es, mēslus mēzīšu es. Vai nav skaisti? (Man liekas tas būtu vajadzīgs katram cilvēkam, lai apzinātu sava zirga patieso vērtību.)

Bet no vienas puses ir bail. Man nekad nav piederējis zirgs. Es tik daudz ko vēl nezinu. Un, ja es kaut ko sabojāju? Ja lieku zirgam ciest?... Ir mazliet bail. Ir jau apkārt cilvēki, kuriem paprasīt, kas un kā, taču bail tāpat. 

• Pirmām kārtām baile par to, ka zirgs pirmo reizi barā būs vienīgais.
• Otrā baile – sveša vieta, bez tam vieta nav tik neapdzīvota – mašīnas brauc, suņi rej, skraida, arī meža zvēri tad šad iemaldās kā pagalmā, tā kūtī.
• Trešā baile – zirga attiecības ar nojumi. Viņš nekad nav dzīvojis nojumē. Vai nu klajā laukā, vai tad, kad apstākļi patiešām traki, paprasījies stallī. Bet nekad vietā, kurai ir trīs sienas un jumts. 

Manas bailes pastiprināja arī kāda staļļa saimnieks, kas teicās, ka pirmās trīs diennaktis zirgs jātur piesiets nojumē. Kāpēc, jo viņam būs bail no vietas, bail ka nav bara. Un, lai neaizmuktu, meklējot baru, (lai neieradinātos mukt un skriet pāri aplokam), pirmās pāris naktis zirgs jātur piesiets. Vienota viedokļa zirga turēšanas jautājumos, tikko tam ierodoties jaunajā sētā, nav – no vēl viena cilvēka dzirdēju, ka piesietam jābūt tikai naktīs, bet no trešā – kāpēc siet vispār, ja zirgs ir mierīgs? 

Manī ir tik daudz jautājumu un tik daudz neskaidrību. Šis ir pirmais zirgs, kas pilnīgi un galīgi pieder tikai un man. Un pirmais zirgs, kas radīs manu pirmo pieredzi un skatījumu uz lietām no dažādiem aspektiem. 

Tātad: zirgu atvedām, ievilkām nojumē, piesējām. Viņš panikoja. Liekas apziņa būt telpā  un tikt piesietam viņam bija bubilis, no kura jātiek vaļā. Vienu neatstājām, vienmēr bijām blakus, taču tad, kad viņš ar savu spēku izrāva dažas kņopes un no sienas atbīdīja zemē iedzīto pāli, atsējām vaļā un vadājām pa laukumu striķī. Jā, tikām sabiedēti, ka zirgs panikos, rausies, un ka mutē obligāti jāliek trenze (vai mūsu gadījumā – kordas gals), taču neko no tā nepiedzīvojām. Staigāja, ganījās, pa malām pat neskatījās. Liekas, viss lielā mērā atkarīgs tieši no zirga temperamenta, rakstura, audzinātības pakāpes. Nepagāja ne divas stundas, kad zirgu palaidām aplokā pilnīgi brīvībā. Neko neteica, nekur nerāvās, nekur neskrēja. Vienā mirklī tikai pieskārās pie elektriskā gana, atrāvās un pametās šķērsus, tad vēl sazviedzās ar kazām, taču nesagaidījis atbildi, likās mierā. Pēc kāda laika sāka pa aploku gan rikšot, gan lēkšot, nosvīda kakls līdz putām.

Kā redzams pēc viņa mierīgās izturēšanās, arī bars īpaši nav nepieciešams. Viņš nemeklē un nezviedz pēc citiem zirgiem. Viņš labpatikā staigā pa zāli, lasa kādus sīkumiņus. No vienas puses jau jā, labāk tad vienam, nekā būt barā pašā hierarhijas apakšā, bez neviena drauga, mūžīgi sakostam, mūžīgi saspertam. 

Es esmu viņa bars. Pie manis viņš nāk vienmēr ar zviedzienu un šad tad pat ar rikšiem. Vai cilvēks var būt zirga bars?

Nakti gaidījām ar bažām – jauna, sveša vieta, nav bara – taču nojumē nesējām. Kāpēc? Zirgs nebija uztraukts. Satumsa, staigāja mierīgi, plūca pērno zāli, lasīja pirmos zaļumiņus. Nepanikoja, pa malām neskatījās, pāri elektriskajam ganam iet netaisījās. Līdz pusnaktij  pie zirga ik pēc laiciņa pienācām, lai appētītu situāciju, taču viss bija mierīgi. Devāmies gulēt. No rīta ienācām aplokā un zirgs ar priecīgu zviedzienu mūs sagaidīja. Nebija aizlaidies, nebija nobijies.... Mans labais, kārtīgais miera mika. Šī bija lieliski pārdzīvota nakts. 

Ar visu šo tekstu vēlējos atklāt, ka neviens zirgs nav vienāds. Neviens apkārtējais nevar pateikt, kā konkrētais zirgs rīkosies, ko darīs, vai muks. Viss ir jāskatās ļoti individuāli. Šodien mēs izdarījām pareizi – nesējām ne dienā, ne naktī – tādējādi neklausot divus pieredzējušus zirgkopējus. Mēs ieklausījāmies zirgā. 

(Kakls kā gulbim. Nu, vai augs vēl vai ne? Tas dibens vēl tā kā augstāks izskatās...)