Bēglis Samo
Jā, tas notika. Pienāca diena, kad Samo visiem pamāja ardievas un aizmetās tālēs zilajās. Zirgu veda mamma, taču pie notikušā lielā mērā esmu vainoja es un Rangulis. Manai mammai visu laiku bija bail no zirgiem, Samo atvešana uz šejieni lika viņai bailes pārvarēt. Izdomāju, ka smago ganu paņemšu es, mammai dodot aizvest zirgu. Pastāstīju, ka striķis jātur, ap rokām siet nevar. Cimdus neiedevu un, ja godīgi, arī nerēķinājos, ka Samo varētu aizskriet - viņš taču ir miera mika. Veda, veda, tad sāka rauties. Grūstījās. "Mam, laid vaļā!" Palaida. Lēkši, līkums un prom bija. Vēl suns no pakaļas piedzina - pāri neapstrādātajiem dārziem un pļavām...
Eh, dievs ar visu. Gāju pakaļ - zirgs labu laiku vēl paskrēja, tad apstājās un sāka ēst, gaidot mani. Viņam laikam bija bail tālāk skriet. Nelietis mazais. Kretīns. Atpakaļ gājām pa ielu, lai visi varoni redz. Suņi mūs norēja, cilvēku klaigas izbiedēja un mašīnu trokšņi. Samo krākdams turējās - mani raut neuzdrošinājās. :D
Visā visumā - gudri tie lopi. Viņi izmanto katru izdevību, lai kādu, kam nav tik daudz zināšanu vai pieredzes, pavazātu. Nelieši mazie. Ja es būtu aizdomājusies, ko var no viņa sagaidīt, būtu brīdinājusi mammu, ka raušanas gadījumā šai jārauj pretī. Būtu iedevusi cimdus, garo kordu un galu galā arī ķēdīšu nakteņus...
Vakarā pēc šī notikuma, Samo centās paraut arī mani - es viņu parāvu pretī un domas par nelietībām pārgāja. Nākamajā dienā, vedot uz aploku Samo gribēja ierikšot ganībās. Es pieļauju domu, ka arī toreiz, kad Samo no mammas izrāvās, viņš vēlējās doties uz ganībām steidzīgāk - jo zāle tur bija zaļāka. Tikai tā iemesla dēļ, ka zirgs nav varējis atrast vārtus, viņš pagriezās un aizlēkšoja prom.
Es tikai nesaprotu, kā zirgam varēja rasties tik daudz drosmes skriet nezināmā virzienā vienam. Kā?
Pierastais un jaunais
Kaut kur dzirdēju, ka zirgs ļoti labi pierod pie konkrētas vides un katrs ne tā ievietotais sīkums šajā konkrētajā vidē, viņam ļoti lec acīs. Spilgts piemērs no laika, kad mēs vēl mitinājāmies pierīgā, - gājām pa mežu, kurā daudz un dikti bijām staigājuši, un vienu dienu šajā mežā satikām automašīnu. Loģiski, zirgs izbijās. Smieklīgākais ir tas, ka ne no meža, ne no auto viņš nebīstas; taču no šī savdabīgā apvienojuma izbijās.
Kāpēc es to stāstu?
Nesen gājām pa ceļu, pa kuru jau nedēļas divas trīs bijām staigājuši. Regulāri. Parasti garām brauc mašīnas - citas ātrāk, citas lēnāk, citas tuvāk, citas no mums attālāk, citas vieglākas, citas smagākas, citas vispār kravas ar trim piekabēm. Zirgs neko nesaka. Neviena arī nav taurējusi (ja neskaita tēti, eksperimenta nolūkos). Taču vienu dienu mums garām pabrauca liela, lēna fūre. Un zirgs izbijās un parāvās kādus divus soļus sāņus.No kā viņš izbijās, ja savā mūžā zirgs manījis vairāk fūru nekā es? Ja daudzas un dikti bija braukušas tam garām? (Un vēl esmu ievērojusi, ja zirgs no kaut kā izbīstas, tad viņš uzvelkas un visu atlikušo ceļu ir mazliet nemierīgs, bailīgs.)
Visā visumā man beidzot ir jāizdomā maršruts, pa kuru atsoļoties, un beidzot pie tā arī pieturēties (vajadzētu iekļaut asfaltu, grants ceļu, cilvēku sabiedrību, mežu un pļavu - tas būtu ideālais variants. Taču diez vai izdosies)
Lēkši, mīļie lēkši...
Regulārajiem lasītājiem zināma mūsu problēma ar lēkšiem. Samora nevēlēšanās aktīvi darboties, mana pārlieku aktīvā darbošana, skrienot milzīgu iekšējo apli. Tā ir pagātne. Agra pavasara pagātne. Tagad ir vēlais pavasaris. Zināms, mums bija arī pauze lēkšiem - sliktajos laika apstākļos, pauze, kad es biju Valmieras stallī un maza pauze arī šeit, jaunajās mājās. Zināju, ka jāizlabo kļūdas kordā rikšojot un tikai tad jāķeras pie lēkšiem. Rikši ir izlaboti. Un arī lēkši ir. Rikšinot zirgu kordā, tagad varu stāvēt centrā un mudināt tikai ar balsi un pātagu, pakaļ jānesas vairs nav, lieli iekšējie apļi jātaisa nav. Viss ir ideāli - zirgs koncentrējas uz mani un visu dara pēc labākās sirdsapziņas, arī tad, kad lieku mainīt rikšu ātrumus vai rikšus miju ar soļiem.
Runājot par lēkšiem, arī tie sāk izdoties teicami. Stāvu vidū, mudinājums, un, lūk, lēkši. Man pat dažreiz liekas, ka Samoram patīk ātrums. Viņš lēkšo normāli un tad metas ātrākos lēkšos un auļos. Arī mana problēma ar pareizo kāju noteikšanu ir izzudusi. Tad, kad nav nevienam, kam pajautāt: "vai viņš ar pareizo kāju lēkšo?", tad nekas cits neatliek, kā censties ieskatīties un saprast visu pašai. Jā, tas prasa laiku, kādu divus trīs lēkšu apļus, taču sanāk - ja ar nepareizo kāju, zirgu stādinu un lieku lēkšot no jauna. Vienu reizi izdevās, ka zirgs pats nomainīja - skatos, nepareizi, grasos jau stādināt, un šis paņem un pats samaina un turpina. Laikam pietiekami uz dibena norāvis, sāk jau domāt, kura kāja kurā līkumā pirmā jāliek.
Mazliet pastudējot netā par zirgu treniņu plāniem un nepieciešamajām kustībām, esmu nonākusi pie slēdziena, ka kopš šīs nedēļas regulāri būs ātruma treniņi. Mazliet rikšu un tad lēkši. Pagaidām lēkšu ātrumus nemainīšu, iemācīšu kustēties tik ilgi, līdz stādinu, pēc tam domāšu par lēnākiem lēkšiem, par ātrākiem un par auļiem. Es domāju, ar laiku mums izdosies.
Pierastais un jaunais
Kaut kur dzirdēju, ka zirgs ļoti labi pierod pie konkrētas vides un katrs ne tā ievietotais sīkums šajā konkrētajā vidē, viņam ļoti lec acīs. Spilgts piemērs no laika, kad mēs vēl mitinājāmies pierīgā, - gājām pa mežu, kurā daudz un dikti bijām staigājuši, un vienu dienu šajā mežā satikām automašīnu. Loģiski, zirgs izbijās. Smieklīgākais ir tas, ka ne no meža, ne no auto viņš nebīstas; taču no šī savdabīgā apvienojuma izbijās.
Kāpēc es to stāstu?
Nesen gājām pa ceļu, pa kuru jau nedēļas divas trīs bijām staigājuši. Regulāri. Parasti garām brauc mašīnas - citas ātrāk, citas lēnāk, citas tuvāk, citas no mums attālāk, citas vieglākas, citas smagākas, citas vispār kravas ar trim piekabēm. Zirgs neko nesaka. Neviena arī nav taurējusi (ja neskaita tēti, eksperimenta nolūkos). Taču vienu dienu mums garām pabrauca liela, lēna fūre. Un zirgs izbijās un parāvās kādus divus soļus sāņus.No kā viņš izbijās, ja savā mūžā zirgs manījis vairāk fūru nekā es? Ja daudzas un dikti bija braukušas tam garām? (Un vēl esmu ievērojusi, ja zirgs no kaut kā izbīstas, tad viņš uzvelkas un visu atlikušo ceļu ir mazliet nemierīgs, bailīgs.)
Visā visumā man beidzot ir jāizdomā maršruts, pa kuru atsoļoties, un beidzot pie tā arī pieturēties (vajadzētu iekļaut asfaltu, grants ceļu, cilvēku sabiedrību, mežu un pļavu - tas būtu ideālais variants. Taču diez vai izdosies)
Lēkši, mīļie lēkši...
Regulārajiem lasītājiem zināma mūsu problēma ar lēkšiem. Samora nevēlēšanās aktīvi darboties, mana pārlieku aktīvā darbošana, skrienot milzīgu iekšējo apli. Tā ir pagātne. Agra pavasara pagātne. Tagad ir vēlais pavasaris. Zināms, mums bija arī pauze lēkšiem - sliktajos laika apstākļos, pauze, kad es biju Valmieras stallī un maza pauze arī šeit, jaunajās mājās. Zināju, ka jāizlabo kļūdas kordā rikšojot un tikai tad jāķeras pie lēkšiem. Rikši ir izlaboti. Un arī lēkši ir. Rikšinot zirgu kordā, tagad varu stāvēt centrā un mudināt tikai ar balsi un pātagu, pakaļ jānesas vairs nav, lieli iekšējie apļi jātaisa nav. Viss ir ideāli - zirgs koncentrējas uz mani un visu dara pēc labākās sirdsapziņas, arī tad, kad lieku mainīt rikšu ātrumus vai rikšus miju ar soļiem.
Runājot par lēkšiem, arī tie sāk izdoties teicami. Stāvu vidū, mudinājums, un, lūk, lēkši. Man pat dažreiz liekas, ka Samoram patīk ātrums. Viņš lēkšo normāli un tad metas ātrākos lēkšos un auļos. Arī mana problēma ar pareizo kāju noteikšanu ir izzudusi. Tad, kad nav nevienam, kam pajautāt: "vai viņš ar pareizo kāju lēkšo?", tad nekas cits neatliek, kā censties ieskatīties un saprast visu pašai. Jā, tas prasa laiku, kādu divus trīs lēkšu apļus, taču sanāk - ja ar nepareizo kāju, zirgu stādinu un lieku lēkšot no jauna. Vienu reizi izdevās, ka zirgs pats nomainīja - skatos, nepareizi, grasos jau stādināt, un šis paņem un pats samaina un turpina. Laikam pietiekami uz dibena norāvis, sāk jau domāt, kura kāja kurā līkumā pirmā jāliek.
Mazliet pastudējot netā par zirgu treniņu plāniem un nepieciešamajām kustībām, esmu nonākusi pie slēdziena, ka kopš šīs nedēļas regulāri būs ātruma treniņi. Mazliet rikšu un tad lēkši. Pagaidām lēkšu ātrumus nemainīšu, iemācīšu kustēties tik ilgi, līdz stādinu, pēc tam domāšu par lēnākiem lēkšiem, par ātrākiem un par auļiem. Es domāju, ar laiku mums izdosies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru