Trīs brāļi

Suns un zirgs

Suns ar zirgu ir komanda. Zirgs posta mammas bērzu birzi, kasot sānus, suns operatīvi iznīcina lietiskos pierādījumus. Paņem zobos nolauztos zarus, sapurina, sasmalcina, izkaisa. Mani audzināmie ir īsti mežoņi. Vai tiešām āboli no ābeles tālu nekrīt? 

Otrais spilgtais piedzīvojums suņa un zirga sakarā. Vienu vakaru sēdējām ganībās. Zirgs mierīgi ēda zāli, es sēdēju zemē un suns gulēja pie mana sāna. Skatījāmies, baudījām lielisko vakaru. Pēkšņi zirgs mainīja virzienu un diezgan straujā solī sāka nākt mums virsū. Es sēžu mierīgi, zinu, zirgam nav tendences kāpt virsū cilvēkam, lai arī kādā pozā cilvēks atrastos - stāvus, guļus, rāpus, sēdus. Suns gan salecās. No sākuma piestāja man pie sāna, taču redzēdams, ka zirgs virzienu nemaina, aizslēpās man aiz muguras, atbalstījās ar ķepām. Tas izklausījās pēc mudinājuma - mamm, celies, mums nāk virsū, mūkam! Kad zirgs jau bija pavisam tuvu, suns pieleca man priekšā un Samoram uzrēja. Aizsardzība? Ja mamma nemūk, tad jāmetas aizstāvēt? Zirgs ne aci nepamirkšķināja, nenobijās, nesaraustījas, paēda zāli priekšā pie kājām un aizgāja. Suns ierausās klēpī. Savādi. Interesanti. Ļoti interesanti skatīties dzīvniekos, viņu attiecībās un attiecībās ar cilvēkiem.

Suns laikam zirgu sāk uztvert kā savu brāli vārda tiešajā nozīmē. Kā brāli un kā paraugu. Zināms, bietes suns jau hlopsē tikpat uzcītīgi cik zirgs. Starp citu, zirgam ļoti, ļoti iegaršojās. Tagad suns, redzēdams, ka lielais brālis ēd zāli, aktīvi sācis pievērsties arī zāles gremošanai. Un ne jau tā, patīrīt kuņģi, kā to parasti dara kaķi un suņi, bet gan tā pavisam nopietni - zāles stiebru pēc zāles stiebra. Un viņš nevemj pēc tam. (Facepalm) Mans suns kļūst par veģetārieti lielā brāļa ietekmē.

Kā jau visi brāļi, arī šie - Samors un Rango - savā starpā mēdz pakasīties. Pēdējā laikā, liekas, izjūtot konkurenci savā starpā, zirgs ir pasācis sunim uzbrukt. Tas gan nenotiek vienmēr, kad suns ieiet zirga teritorijā - aplokā, bet pa mirkļiem, kas, teorētiski, jau skaitās regulāri. Katru vakaru, pārnākot mājās, zirgs apstaigā ganības, pamana suni un dzenas šim pakaļ. Mazā izmēra suns ļoti veiksmīgi aizmūk, mezdams mazus aplīšus. Tikai es gan nevaru izskaidrot, kas tās par emocijām un sajūtām, kas valda Samo galvā un liek dzīties pakaļ mazajam brālim. Tās ir dusmas? Par ko? Kāpēc? Varbūt viņš vēlas spēlēties? Varbūt grib paskraidīt? Kāpēc zirgs ir pasācis sunim dzīties pakaļ - regulāri - katru dienu vienu reizi?


Suns un kaķis

(Kaķis Rūdis. Vasaras/ērču sezonā tiek saukts par mazo
Encefalītiņu. :D Bet tā, kā tagad esmu kļuvusi par ērču rau-
šanas pro... Nekāda Encefalītiņa :D)

Arī šis komplekts - suns ar kaķi - ir ekstrēmistu pāris. Īpaši mirkļos, kad es dodos ar bada pātagu uz dīķi, un kaķis jau pa lielu gabalu saož, ka būs kāda zelta zivtiņa notiesājama. Zivju ēšanā kaķa konkurents ir Rangu. Rangulis gan neēd, bet pakampt zivi pakampj un aizstiepj tālēs zilajās. Un Rangum jo īpaši patīk lekt gaisā, kad zivs žilkā planē uz krasta pusi.
Šādos mirkļos es jūtos kā zivju dievs, kuru suns ar kaķi pielūdz. Ha, ha.
Kad neķeras, iet sliktāk. Kaķis gan guļ pie manām kājām, bet viņa vienaldzīgā seja pauž tādu neieinteresētību. Un te zivju dievs var kaut izstiepties. Neķeras, neķeras, pat necopē. Pff. Un vel Rangu patraucē ķeršanas prieku. Līdz paolei iebrien dīķī un ķer ūdensmērītājus, kurkuļus, zariņus vai burbuļus, kurus pats ar savu degunu izlaiž.

Esmu ievērojusi, ka suns dzenas kaķim pakaļ tikai tad, kad kaķis mūk. Cik neinteresanti. Ja kaķis mierīgi guļ, suns viņu ievēro, pienāk klāt, aposta, bet neko vairāk arī nesaka.