Apjāt, iejāt, jāt....
Turpinām Samora apjāšanu. Mugurā uzsvempjos diezgan bieži, taču nekādu nopietno darbu no zirga neprasu. Parasti, kad ejam mājās no ganībām - nedēļā kādas 2-4 reizes. Aptuveni vienu reizi nedēļā uzkāpju zirgam mugurā, kad kāds tur kordu. Šonedēļ nesanāca, taču pagājušo nedēļu tāda reize bija un diez ko spoži nesanāca - pagriezt zirgu nevarēju, kordā nemainīja virzienus, kratīja galvu, kad apnika mana izsūtīšana un griešana, sāka atkāpties. Nomocījāmies ne pa jokam - nost nemeta, stoikās necēlās, nekādas lielās blēņas nedarīja. Taču bija dažas pāris būtiskas lietas, kuru laikā manas un zirga domas nesaskanēja (esmu mēģinājusi meklēt risinājumus, taču ja jums, lasītāji, vēl kas sakāms, ļoti priecāšos par komentāriem):
Pirmais negaiss vientulībā
Lietus, sniegs, vējš un saule ir ikdienišķas parādības savvaļā dzīvojošajiem zirgiem. Samo ir savvaļnieks. Visu mūžu tāds bijis un noteikti visu atlikušo mūžu tāds arī paliks. Dzīves laikā mainījušās tikai vietas un bari. Un pašreiz Samo ir viens. Slikti laika apstākļi bijuši visos laikos, bet šonedēļ Samoram sanāca piedzīvot vētru vienatnē. Un tieši dienas laikā, kad zirgs bija izvests ganībās uz priedulāju nevis mājas ganībās, kur ir uzcelta arī novietne. Tā kā zibeņoja un ducināja, un zeme griezās ar debesīm vējā un lietū, mani ļoti interesēja, kā Samors - barā vienīgais - uzvedīsies. Vai panikos? Vai nesīsies pa aploku bailēs un satraukumā, jo pirmo reizi lielo negaisu nākas piedzīvot vienam? Vai dosies slēpties no lietus un vēja uz priedēm?
Negaisam beidzoties, kad lietus mitējās un varēja redzēt cauri, pamanīju, ka zirgs visu negaisa laiku nostāvējis pļavas vidū. Neslēpies ne no vēja, ne lietus, ne zibeņiem un pērkoņiem. Interesanti. Kāpēc viņš negāja priedēs? Tur būtu bijis vismaz kaut kāds aizvējš. Bet no otras puses arī bīstamāk - zibens mēdz spert kokos. Vai zirgi sajūt zibens briesmas? Vai apzinās, ka stāvēt mežā un kokos negaisa laikā nav īsti prāta darbs?
Un, nē, negaisa laikā vientulībā zirgs bija tikpat mierīgs kā laikā, kad blakus atradās pārējie zirgu draugi un zibeņoja. Arī bez nojumes zirgs lieliski iztika. Ja jau būtu gribējis, tad būtu nostājies tuvāk vārtiem vai sliktākajā gadījumā lauzies no aplokiem ārā un aizskrējis tālēs zilajās.
Jēziņ, es gandrīz noslīcināju savu zirgu....
Jau labu laiku vēlos izdomāt meža maršrutu atsoļošanas un jāšanas reizēm. Cik var pa asfaltu mīcīties? Jāķeras pie lietas. Un kā to izdarīt vislabāk? Protams, ar zirgu pie rokas.
Noejot no ikdienišķā ceļa, Samo jau laikus sāka spicēt ausis un uzmanīgi skatīties pa malām. Viņu interesēja jaunais ceļš, apkārt esošās pļavas un tāles. Kad ceļš ievijās mežā, zirgs palika mierīgāks. Mežs, laikam viņu nomierina, pieradis, ka mežā ir miers, patīkamas emocijas, patīkama pastaiga. Lai nu kā, ejam. Kājas grimst kūdrā un meža mēslos. Zirgam līdz vēzīšiem. Neko iet, nesaka. Viss labi. Tālāk sākās sacirstie zari. Spriežot pēc situācijas - zari sacirsti un nomesti uz zemes, lai traktori, meža darbus darot, neiestrēgtu dubļos. Zirgam, protams, kājas zariem iet cauri - smaguma pakāpe aug. Soļi pinas zaros, nagi un kāju gali stieg kūdrā. Muļļājam. Ejam tālāk, klusībā priecājos, ka zirgam atsoļošana arī ir sava veida treniņš - smagi iet, kad kājas tik dziļi stieg zemē.
Ar to mūsu pārsteigumi nebeidzās. Jo tālāk ejam, jo dziļāk stiegam. Zirgs stieg. Esam gandrīz galā un redzu jau malu, kā iziet no meža, bet mēsli ir tik dziļi, ka zirgam jau puse kāju ir sūdos. Un stieg. Viena velkošā, kad pārējās trīs grimst. Man sākas panika - cik nav redzētas bildes, kur zirgi līdz kaklam sūdos, tiek vilkti laukā ar traktoriem un gandrīz nobeigti... Cenšos zirgu mudināt iziet ātrāk, bez Samoram smagi - nevar paiet, grimst, mokās. Man bail, ka neiegrimst dziļāk, skatos pa malām pēc labāka ceļa un izmisīgi mudinu zirgu soļot ātrāk. Pie sevis klusībā nobubinu, ka šī ir viena no manām visstulbākajām idejām, un lūdzu visus varenos, lai izved mūs laukā pašu spēkiem.
Mēs izejam. Kad esam tikuši zālē, es atviegloti uzelpoju. Zirgam puse no kājām ar dubļiem. Līdz pusei viņš bija iegrimis zemē. Ak dievs, nekad, nekad mēs vairs neiesim šitādus elles ceļus. Nekad. Un paldies, ka iztikām laukā pašu spēkiem. Es pūšu un elšu, sirds dauzās kā negudra, nagi trīc. Paskatos zirgā - mierīgs. Visu ceļu, lienot caur zemi un mēsliem, viņš bija mierīgs. Kāpēc? Vai viņš domāja, ka tā vajag? Vai viņš nesaprata, cik lielas problēmas var būt? Vai arī viņš domā, ka mammai vienmēr un visur ir taisnība un vienmēr un visur ir jāklausa tikai mamma, neskatoties uz to, ko un kā viņa saka?
Paldies dievam - esam tikuši uz asfalta. Mīļais, labais asfalts. Man trīc rokas, sirds sitas kā negudra. Esmu guvusi mācību - nākamo reizi, kad vēlēšos izveidot grandiozi lieliski fantastisku maršrutu, no sākuma to iziešu viena pati. Negribas vairs piedzīvot tādus jokus. Kaut gan šai monētai ir arī otra puse - jauna pieredze, jauna attiecību, draudzības pakāpe, jauns uzticēšanās līmenis.
P.S. Man nav bilžu no darbā aprakstītajiem notikumiem, taču, lai jūs, lasītāji, labāk spētu uztvert Samo klātesamību šajā darbā, pieliku bildes no šīs nedēļas:
Turpinām Samora apjāšanu. Mugurā uzsvempjos diezgan bieži, taču nekādu nopietno darbu no zirga neprasu. Parasti, kad ejam mājās no ganībām - nedēļā kādas 2-4 reizes. Aptuveni vienu reizi nedēļā uzkāpju zirgam mugurā, kad kāds tur kordu. Šonedēļ nesanāca, taču pagājušo nedēļu tāda reize bija un diez ko spoži nesanāca - pagriezt zirgu nevarēju, kordā nemainīja virzienus, kratīja galvu, kad apnika mana izsūtīšana un griešana, sāka atkāpties. Nomocījāmies ne pa jokam - nost nemeta, stoikās necēlās, nekādas lielās blēņas nedarīja. Taču bija dažas pāris būtiskas lietas, kuru laikā manas un zirga domas nesaskanēja (esmu mēģinājusi meklēt risinājumus, taču ja jums, lasītāji, vēl kas sakāms, ļoti priecāšos par komentāriem):
- Nesen esam sākuši darbu kordā ar pavadām. Visu laiku bija iemaukti bez pavadām. Kad uzliku pavadas, zirgs ļoti kratīja galvu. Soļos nē, rikšos nē, tikai lēkšos. Vai viņam nepatīk pavadas? Vienu apli nomocījām. Otrā virzienā pavadas noņēmu - galvas kratīšana bija mitējusies. Kas tam par iemeslu? Zirgs vnk nav pieradis, ka kaut kas šūpojās gar kaklu? To labos tikai laiks un treniņi? Citreiz zirgs galvu krata arī soļos un rikšos. Tā kā ir palicis karstāks, tad galvas kratīšanu sāku novelt arī uz kukaiņiem. Zirgs atgaiņājas. Turpmāk vajadzētu trenēties laikos, kad knišļu ir mazāk - agri, agri no rītiem.
- Kad biju mugurā un kontaktā ar zirgu, un tētis turēja kordu, zirgs taisīja šmuces. Raustīja galvu, pilnībā ignorējot manas nemākulīgās griešanās komandas (stāšanās komanda kombinācijā ar balsi izdevās). Vai jaunzirgam ir pieļaujama galvas kratīšana jātniekam esot mugurā? Kādēļ zirgs rausta, krata galvu? Treniņa laikā centos pavadas turēt stingrāk, nedot, mazliet paraut atpakaļ (ne daudz, jo man liekas nav ētiski pret jaunzirgu, kas neko neprot, pielietot spēku ar trenzi), galu galā arī uzdevu zirgam ar steku (tagad es nedomāju, ka viņš sitienu uztvēra kā sodu konkrēti galvas raustīšanai; un man palaimējās, ka zirgs ir tik ļoti nosvērts, jo viņš neiedomājās, ne panesties, ne pacelties, ne nomest). Lai nu kā, apgājām vēl vienu smuku apli un likāmies mierā. Mums ir problēma - galvas raustīšana un apziņa, ka mums ar zirgu nav īsti kontakta. Šonedēļ treniņš no muguras izpalika, taču es noskaidroju, kas man jādara, lai šo problēmu risinātu. No zemes jāmāca pagriezienu komandas. Un tikai tad jākāpj augšā. Mēģināsim, lai viņš pierod pie trenzes un pie spiediena. Man arī pastāstīja, ka galvas kratīšana, raustīšana, atkāpšanās un darīšana uz savu galvu ir izvairīšanās no nepatīkamā trenzes radītā spiediena.
Pirmais negaiss vientulībā
Lietus, sniegs, vējš un saule ir ikdienišķas parādības savvaļā dzīvojošajiem zirgiem. Samo ir savvaļnieks. Visu mūžu tāds bijis un noteikti visu atlikušo mūžu tāds arī paliks. Dzīves laikā mainījušās tikai vietas un bari. Un pašreiz Samo ir viens. Slikti laika apstākļi bijuši visos laikos, bet šonedēļ Samoram sanāca piedzīvot vētru vienatnē. Un tieši dienas laikā, kad zirgs bija izvests ganībās uz priedulāju nevis mājas ganībās, kur ir uzcelta arī novietne. Tā kā zibeņoja un ducināja, un zeme griezās ar debesīm vējā un lietū, mani ļoti interesēja, kā Samors - barā vienīgais - uzvedīsies. Vai panikos? Vai nesīsies pa aploku bailēs un satraukumā, jo pirmo reizi lielo negaisu nākas piedzīvot vienam? Vai dosies slēpties no lietus un vēja uz priedēm?
Negaisam beidzoties, kad lietus mitējās un varēja redzēt cauri, pamanīju, ka zirgs visu negaisa laiku nostāvējis pļavas vidū. Neslēpies ne no vēja, ne lietus, ne zibeņiem un pērkoņiem. Interesanti. Kāpēc viņš negāja priedēs? Tur būtu bijis vismaz kaut kāds aizvējš. Bet no otras puses arī bīstamāk - zibens mēdz spert kokos. Vai zirgi sajūt zibens briesmas? Vai apzinās, ka stāvēt mežā un kokos negaisa laikā nav īsti prāta darbs?
Un, nē, negaisa laikā vientulībā zirgs bija tikpat mierīgs kā laikā, kad blakus atradās pārējie zirgu draugi un zibeņoja. Arī bez nojumes zirgs lieliski iztika. Ja jau būtu gribējis, tad būtu nostājies tuvāk vārtiem vai sliktākajā gadījumā lauzies no aplokiem ārā un aizskrējis tālēs zilajās.
Jēziņ, es gandrīz noslīcināju savu zirgu....
Jau labu laiku vēlos izdomāt meža maršrutu atsoļošanas un jāšanas reizēm. Cik var pa asfaltu mīcīties? Jāķeras pie lietas. Un kā to izdarīt vislabāk? Protams, ar zirgu pie rokas.
Noejot no ikdienišķā ceļa, Samo jau laikus sāka spicēt ausis un uzmanīgi skatīties pa malām. Viņu interesēja jaunais ceļš, apkārt esošās pļavas un tāles. Kad ceļš ievijās mežā, zirgs palika mierīgāks. Mežs, laikam viņu nomierina, pieradis, ka mežā ir miers, patīkamas emocijas, patīkama pastaiga. Lai nu kā, ejam. Kājas grimst kūdrā un meža mēslos. Zirgam līdz vēzīšiem. Neko iet, nesaka. Viss labi. Tālāk sākās sacirstie zari. Spriežot pēc situācijas - zari sacirsti un nomesti uz zemes, lai traktori, meža darbus darot, neiestrēgtu dubļos. Zirgam, protams, kājas zariem iet cauri - smaguma pakāpe aug. Soļi pinas zaros, nagi un kāju gali stieg kūdrā. Muļļājam. Ejam tālāk, klusībā priecājos, ka zirgam atsoļošana arī ir sava veida treniņš - smagi iet, kad kājas tik dziļi stieg zemē.
Ar to mūsu pārsteigumi nebeidzās. Jo tālāk ejam, jo dziļāk stiegam. Zirgs stieg. Esam gandrīz galā un redzu jau malu, kā iziet no meža, bet mēsli ir tik dziļi, ka zirgam jau puse kāju ir sūdos. Un stieg. Viena velkošā, kad pārējās trīs grimst. Man sākas panika - cik nav redzētas bildes, kur zirgi līdz kaklam sūdos, tiek vilkti laukā ar traktoriem un gandrīz nobeigti... Cenšos zirgu mudināt iziet ātrāk, bez Samoram smagi - nevar paiet, grimst, mokās. Man bail, ka neiegrimst dziļāk, skatos pa malām pēc labāka ceļa un izmisīgi mudinu zirgu soļot ātrāk. Pie sevis klusībā nobubinu, ka šī ir viena no manām visstulbākajām idejām, un lūdzu visus varenos, lai izved mūs laukā pašu spēkiem.
Mēs izejam. Kad esam tikuši zālē, es atviegloti uzelpoju. Zirgam puse no kājām ar dubļiem. Līdz pusei viņš bija iegrimis zemē. Ak dievs, nekad, nekad mēs vairs neiesim šitādus elles ceļus. Nekad. Un paldies, ka iztikām laukā pašu spēkiem. Es pūšu un elšu, sirds dauzās kā negudra, nagi trīc. Paskatos zirgā - mierīgs. Visu ceļu, lienot caur zemi un mēsliem, viņš bija mierīgs. Kāpēc? Vai viņš domāja, ka tā vajag? Vai viņš nesaprata, cik lielas problēmas var būt? Vai arī viņš domā, ka mammai vienmēr un visur ir taisnība un vienmēr un visur ir jāklausa tikai mamma, neskatoties uz to, ko un kā viņa saka?
Paldies dievam - esam tikuši uz asfalta. Mīļais, labais asfalts. Man trīc rokas, sirds sitas kā negudra. Esmu guvusi mācību - nākamo reizi, kad vēlēšos izveidot grandiozi lieliski fantastisku maršrutu, no sākuma to iziešu viena pati. Negribas vairs piedzīvot tādus jokus. Kaut gan šai monētai ir arī otra puse - jauna pieredze, jauna attiecību, draudzības pakāpe, jauns uzticēšanās līmenis.
P.S. Man nav bilžu no darbā aprakstītajiem notikumiem, taču, lai jūs, lasītāji, labāk spētu uztvert Samo klātesamību šajā darbā, pieliku bildes no šīs nedēļas:
Galvas kratīšanas sakarā ieteiktu iegūglēt headshaking syndrome, arī tas varētu būt iemesls.
AtbildētDzēstPaldies par viedokli. Par šo kaiti jau biju dzirdējusi un salīdzinājusi, un aptvērusi, ka šī problēma, paldies dievam, manam zirgam nav.
Dzēst"Raustīja galvu, pilnībā ignorējot manas nemākulīgās griešanās komandas" - jaunzirgu nevar apmācīt ar nemākulīgām komandām. Komandām ir jābūt konkrētām un konsekventām. Lieliski palīdz grožošana, ja pašam grožotājam ir kāda nebūt sajēga, ko vēlas ar to panākt. Kāds pamatojums šim: "Treniņa laikā centos pavadas turēt stingrāk, nedot, mazliet paraut atpakaļ"??
DzēstManas kustības bija nemākulīgas un neveiklas, jo zirgs ar galvas raustīšanu viņas tādas pataisīja. Esmu jājusi, zinu, kā jātur rokas, cik maigi jāspēlējas ar pavadām zirgu griežot. Konsekventi pagriezt. Zināms. Čammāties nevar, ja zirgs pagriežas kaut pāris cm, jāpaslavē. Viss saprotams, bet ja zirgs traucē šīs komandas, raustot galvu, tad sanāk neveiklāk, lai neteiktu - pavisam izbojāti.
DzēstRunājot ar cilvēku jau sapratu, ka komandas jāmāca no zemes. Griežu zirgu no zemes. Virzienā, kurā eju es, zirgs iet. Uz pretējo pusi griežas sliktāk. Šodien mazliet pagriezās - mūsu mazā izaugsmīte.
Jūsu citētais attiecināms uz to, kā es cīnījos ar zirgu, tam raustot galvu. Centos pavadas turēt stingrāk, neatļaut raut vai attiecīgi, paraut pretī, kad viss notika par traku. Esmu jājusi ar zirgu, kas mēdza ļoti trakot, un man tika mācīts, ka pavadas jātur stingri un ir iespējams pielietot spēku, lai zirgam liktu atturēties no vēlmes raut. Saprotams, zirgs nav jaunzirgs, tāpēc savu minimālo spēka pielietošanu atmetu jau pašā sākumā un vairāk ar to neesmu aizrāvusies. Strādājam no zemes. Lēni, pa solītim.
Šobrīd ar savu zirgu puiku esam līdzīgā posmā. Lai arī ar zirgiem aktīvi darbojos jau 10 gadus, šis ir mans pirmais jaunzirgs, ko pati esmu audzinājusi un skolojusi, šajā martā nosvinējām viņa 3 gadu jubīli. Gan man gan viņam šī ir pirmā pieredze un abi mācamies kopā, tāpēc labi saprotu Gitu. Šajā posmā ļoti palīdz, pieredzējis cilvēks, kuram uzticos un, kurš ik pa laikam atbrauc paskatīties uz mums un vienmēr palīdz ar padomu. Es savu zirgu strādāju striķapaušos un plānoju nemaz pie trenzes neķerties, esam ilgstoši strādājuši no zemes, un puika saprot, ka jāatsaucas uz mazāko spiedienu un jākoncentrējas uz mani. Domāju, ka darbs no zemes arī Jums, Gita noteikti palīdzēs!
AtbildētDzēstMilzīgs paldies par Jūsu komentu un labajiem vārdiem, un sapratni kopumā. Man arī ir šis cilvēks, kas pakonsultē un paskatās, taču spriežot pēc tā, kā mani te daži mēdz noriet, sāk likties, ka gan es, gan šis cilvēks, gan viss nets kopumā, kas man palīdz, ir par debīlu.
DzēstPaldies. Milzīgs paldies. Un, jā, mēs šonedēļ esam sākuši mācīties pagriezienus no zemes. Domāju, ka pastrādājot vairāk, arī Samors konsekventāk sāks ievērot spiedienu un padoties tam, nevis pretosies. Viņš vēl nesaprot, man ir jāiemāca saprast trenze un kustības. Visa izaugsme slēpjas darbā. Paldies.