Jau kopš senseniem laukiem senajiem latviešiem bijuši daudzi būtiski svētki. Viens no tiem, tiesa gan, ne visai oficiāls - cūku bēres. Kad sapulcējas ģimenes locekļi, draugi un radi, un visi pārējie, kas vēlas kādu kumosu no nomušītā cūķa sāna. Darbs nav patīkams, bet mēdz izvērsties par diezgan jauku, taču pats galvenais, garšīgu padarīšanu. Jo vīri malko šmakovceņu, bet sievas cep aknu un karbonādes.
Labi, aizdomājāmies par tālu - prāvs laiks pagājis kopš seno latviešu laikiem un arī cūku bēru tikumi ir mazliet mainījušies. Šmakovceņas nav, un nekādi liekēži uz cūku bērēm vairs nesarodas. Ja neskaita suni - Ranguli.
Lai nu kā, no uz ceļa atstāto asiņu traipiem izbijās zirgs, bet suns, savu sasodīti labo ožu izmantodams, atraka cūkas pārpalikumu pārtikā neizmantojamās daļas. Saēdās un trīs dienas smirdēja pēc zombiju mednieka. Jāpiebilst, ka šajās dienās es un mājinieki no suņa izvairījāmies līķu smakas dēļ. :D
Esmu ievērojusi, ka pēdējā laikā suns sācis izvairīties no gulēšanas ar mani manā gultā. Bieži vien viņš izvēlas krēslu un tikai tad, kad gaisma izslēgta un esmu nolikusi malā arī telefonu, nostreipuļo no krēsla un neveikli iekrunkulējas gultā, man blakus vai galvgalī.
Vai tiešām pie tā, ka suns negrib vairs gulēt ar mani, varētu būt tās divas reizes, kad es suni nejauši miegā gandrīz pataisīju aukstu? Pirmo reizi, kad, sapnī apskaujot mammu, metos pie rīkles sunim un tikai tad, kad realitātē biju sajutusi suņa kūļāšanos, nācu pie briesmīgās apziņas? Un otra reize, kad nejauši šim gandrīz uzvēlos virsū... Es sāku kļūt bīstama sunim. Vai arī situācija, kad esmu viena, sāk kļūt bīstama sunim. Ar steigu, kamēr suns vēl gabalā, kaut kas ir jālabo.
Kādreiz, kad biju maza, man likās, ka tikai bērni ir tizli - kaut kur ieskrien, kaut kur aizķeras, kaut kur uz mutes parauj. Augot lielāka, sapratu, ka ne tikai bērni - arī es esmu. Visiem taču zināms fakts, kā toreiz gandrīz nominu suni vai aizķēros aiz savas kājas un tikpat kā nokritu... Augot vēl lielāka, sapratu, ka ne tikai bērni un es esmu tizla, bet arī pārējie pieaugušie. Kāpēc? Cik nav redzēts, ka autobusos cilvēki apdauza savus smadzeņpodus pret stangām, durvīm un viens pret otru. Tagad, esot pavisam pieaugusi, es saprotu, ka tizli un neveikli ir ne tikai visi bērni un pieaugušie, un vispār cilvēki kopumā, bet arī dzīvnieki. (Facepalm) Mans suns ir ļoti spilgts piemērs tam - apsist galvu pret gultas malu, sienu vai durvīm tā, ka nobūkšķ vien -, nav vairs nekāds brīnums. Vakar viņš uztaisīja tizluma lielāko meistardarbu - viņš skrēja, skrēja, pareizāk sakot, auļoja. Un paklupa ar priekškājām. Citreiz viņam sanāk uzslieties taisni tāpat kā zirgam arī pēc paklupšanas, bet šī reize bija parareāla - kā palēlinājumā redzēju, kā viņš aizķeras, kā paceļas pakaļa, kā apmetas riņķī un kā sataisās kūlens. Es smējos. Es smējos ļoti daudz, un ļoti saldi. Jā, tagad es pavisam skaidri apzināju, ka dzīvnieki ir tikpat tizli, cik cilvēki.
Esmu ievērojusi, ka pēdējā laikā suns sācis izvairīties no gulēšanas ar mani manā gultā. Bieži vien viņš izvēlas krēslu un tikai tad, kad gaisma izslēgta un esmu nolikusi malā arī telefonu, nostreipuļo no krēsla un neveikli iekrunkulējas gultā, man blakus vai galvgalī.Vai tiešām pie tā, ka suns negrib vairs gulēt ar mani, varētu būt tās divas reizes, kad es suni nejauši miegā gandrīz pataisīju aukstu? Pirmo reizi, kad, sapnī apskaujot mammu, metos pie rīkles sunim un tikai tad, kad realitātē biju sajutusi suņa kūļāšanos, nācu pie briesmīgās apziņas? Un otra reize, kad nejauši šim gandrīz uzvēlos virsū... Es sāku kļūt bīstama sunim. Vai arī situācija, kad esmu viena, sāk kļūt bīstama sunim. Ar steigu, kamēr suns vēl gabalā, kaut kas ir jālabo.Kādreiz, kad biju maza, man likās, ka tikai bērni ir tizli - kaut kur ieskrien, kaut kur aizķeras, kaut kur uz mutes parauj. Augot lielāka, sapratu, ka ne tikai bērni - arī es esmu. Visiem taču zināms fakts, kā toreiz gandrīz nominu suni vai aizķēros aiz savas kājas un tikpat kā nokritu... Augot vēl lielāka, sapratu, ka ne tikai bērni un es esmu tizla, bet arī pārējie pieaugušie. Kāpēc? Cik nav redzēts, ka autobusos cilvēki apdauza savus smadzeņpodus pret stangām, durvīm un viens pret otru. Tagad, esot pavisam pieaugusi, es saprotu, ka tizli un neveikli ir ne tikai visi bērni un pieaugušie, un vispār cilvēki kopumā, bet arī dzīvnieki. (Facepalm) Mans suns ir ļoti spilgts piemērs tam - apsist galvu pret gultas malu, sienu vai durvīm tā, ka nobūkšķ vien -, nav vairs nekāds brīnums. Vakar viņš uztaisīja tizluma lielāko meistardarbu - viņš skrēja, skrēja, pareizāk sakot, auļoja. Un paklupa ar priekškājām. Citreiz viņam sanāk uzslieties taisni tāpat kā zirgam arī pēc paklupšanas, bet šī reize bija parareāla - kā palēlinājumā redzēju, kā viņš aizķeras, kā paceļas pakaļa, kā apmetas riņķī un kā sataisās kūlens. Es smējos. Es smējos ļoti daudz, un ļoti saldi. Jā, tagad es pavisam skaidri apzināju, ka dzīvnieki ir tikpat tizli, cik cilvēki.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru