Suns atkal sācis ar mani gulēt gultā. Vienu nakti pamodāmies, jo pa atvērto logu telpā ieplūda dīvaini trokšņi no meža - kā cilvēku kliedzieni. Saprotams, cilvēks tas nav. Noteikti kāds putns vai kāds dzīvnieks nārstodams... Lai nu kā, skaņa patiešām nepatīkama un arī sunim uz nerviem krītoša. Sāka jau vufināt, domādams, ka māja un mamma jāaizsargā. Aizvēru logu, un atkal likāmies uz auss.
Biju knapi kā iemigusi, kad mani atkal pamodināja suns. Nu jau nopietnāk vufinot, slāpēdami rejot un rūcot. Rango, vai tiešām mājās kāds ir, ka tu traucē manu dienišķās nakts mieru? Paveru durvis, lai iet apskatās. Protams, viņš tev ies. Bail sunim. Ceļos, apvelku halātu un eju. Tiekam līdz pus trepēm. Arī man jau paliek bail. Suns klausās. Es skatos. Ej, Rango, skaties! Es viņu mudinu. Bet viņš stāv, skatās man acīs kā teikdams - mam, ej paskaties tu, ja tur kaut kas būs es tevi aizstāvēšu. Nopietni? Rango, tu esi suns. Kāpēc man jāsargā māja un jāmedī laupītāji, ja tu esi? Un tu esi suns!
Nospļāvos, trīcošām kājām novilkos lejā, apstaigāju visas istabas. Klusums. Neviena nav. Man riebjas gulēt vienai. Ja būtu bijis vīra kungs pie sāniem, viņš noteikti aizietu un šito pūķi-laupītāju nogalinātu un mani kā Fionu izglābtu. Bet nav. Un manam sunim ir par maz drosmes. Facepalm.
Medību un mājas sargāšanas sakarā vēl jums, lasītāji, jāpastāsta par vienu interesantu notikumu. Reiz mājā bija sveši cilvēki, lai slāpētu suņa uztraukumus un mazinātu riešanas troksni, uzstūmu suni savā istabā. Abi sēžam, klausāmies - svešie ienāk mājā. Suns kā sirēna sāk sargāt māju. Aizspiežu purniņu - no mutes laužas aizlauztas, salauztas rejas. Nepatīk. Spirinās, ar ķepiņām cenšas noņemt manu roku. Palaižu vaļā. Rej joprojām. Sargā māju. Labi, sargā, puis.
Troksnis krīt uz nerviem - rej, acs pārgriezis, palecas, salecas, sargā tā it kā tiešām kāds grasītos no viņa bļodiņas ēst. Sāku suni kaitināt. Sāku bakstīt sānu, kutināt kažoku, luncināt viņa asti. Ja būtu parasta situācija, suns sāktu ar mani spēlēties, domādams, ka es spēlējos. Bet ne šoreiz. Šoreiz es biju viņa ļaunākais ienaidnieks (laikam tāpēc, ka jaucu darbu - sargāt māju). Viņš tā metās man virsū. Ar dusmām, ar atņirgtiem zobiem. Kā atgaiņājoties, kā sakot - mam, beidz, man jāsargā māja, tu man traucē.
Kad es viņu biju nokausējusi, jo, savādi, man patika redzētu suni tik niknu, viņš nogūlās gultā, pār malu pārlaida galvu un, klausīdamies svešo cilvēku sarunās, ik pa mirklim klusi uzvufināja, kā krākdams ieņurdējās. Tās bija ļoti savādas skaņas. Un ne nieka sunī vairs nebija riet skaļi un spalgi. Rangulis bija nokausēts.
Suns ir atklājis peldēšanās sezonu. Tikai gandrīz mēnesi pēc tam, kad peldēšanās sezonu esmu atklājusi es. Tas ka viņš peld, nav nekāds brīnums - ūdens puikam gan patīk, tikai iepriekš (pagājušo gadu), lai viņš uzsāktu peldi, bija nepieciešams pamatīgs stimuls, proti, viņam vajadzēja nejauši (vai jauši) ieslīdēt dīķī. Paoles apmērcēšana neskaitās. To viņš dara regulāri, iebrien līdz kaklam un tad zvejo no dīķa laukā visādus mēsliņus.
Lai nu kā, šogad viņš ūdenī lec apzināti. Ieiet līdz paolei, palecas un ar blīkšķi ieplunkšķina. Un tad peld pie, viņaprāt, slīcējiem un ar samarieša izteiksmi riņķo, saskrāpējot cilvēkiem muguras un vēderus. Suns ir kā mūsu ģimenes baltais zvirbulis. Viņu neapmierina citu prieki, jo, kad cilvēki šļakstās, viņš rej un peld, lai ievestu kārtību.
Domāju, ka suns uzkačās peldēšanas skilu. Viņš drošsirdīgi (vai neapzinīgi) spēj nopeldēt dīķa platumu vai peldēt pakaļ cilvēkam garumā pār pus dīķi. Un tad riņķot. Skatāmies, vai suns nepiekūst. Ir reizes, kad paver muti kā elsās, bet kuļas uz priekšu. Un negrimst. Un, kas notiktu, kad viņš sāktu piekust? Vai viņš sāktu smilkstēt? Grimt? Cilvēks jau, protams, izglābtu. Jā, jā, tagad peldot sanāk pieskatīt suni kā mazo bērnu. Suns jau neapzinās. Viņš nedomā, ka piekusīs, ka var nogrimt, ka var noslīkt. Eh.
 |
| (Suns metas glābt) |
 |
| (Un bojā manas mammas ūdensrožu stādījumus :D) |
 |
| (Slapjā žurka. Slaukās...) |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru