Nedēļa vienā atpūtā

Negaidītais atvaļinājums

Jau reiz, kordojot zirgu uz lietus samirkuša pamata, saskāros ar zirga nespēju noturēties taisni. Toreiz es no viņa prasīju lēkšus un auļus, un bija tā, ka zirgs vairāk šļūca uz dibena nevis normāli kustējās (jā, jā, pie vainas noteikti bija arī nepareizās kājās). Zirga pasaudzēšanas nolūkos pēc tam nolēmu, ka uz slapja pamata nekādas aršanas vairs nebūs.

Un tagad līst. Katru dienu un katru nakti, viss ir samircis. Zāle aug griezdamās, uz pamata veidojas lāmas, un zirgs nav kustināms. Tagad jau divu iemeslu dēļ: pirmkārt, slidenā pamata dēļ un zirga saudzēšanas nolūkā un, otrkārt, zāles saudzēšanas nolūkā. Man nevajag nagu izroboto pamatu un zāli, kas nav spējīga augt vairāk visas vasaras garumā. Ir pauze no treniņiem.

Nedomāju, ka zirgam šī pauze ir īpaši svētīga. Droši vien, ja man būtu normāls laukums, tad tas, plus mīnus, jau būtu sauss un neslīdētu, un mēs varētu atsākt treniņus... Bet labi, paliksim pie tā, ka zirgam ir pauze, un miers. 

Nestrādājot ar zirgu, nākas piefiksēt, ka viņš pēc manis ir sācis ilgoties vēl vairāk. Piemēram, šonedēļ bija viena diena, kad, ejot pie Samo no rīta, pasaucu viņu. Es zirgu neredzēju, taču dzirdēju, kā viņš atzviedz un metas pie manis, zemei vien rībot. Tiekot līdz elektriskajam ganam, viņš strauji bremzēja, uz visām četrām kādus 30 cm noslīdēja slapjā pamata dēļ un tikko kā spēja apstāties, neiznesoties ganam cauri. Tādas ilgas viņa sejā sen nebija redzētas. Nepacietīgi mīņājās, panikoja, kad pazudu no viņa redzes lauka. Tajā dienā vēl nolēmu, ja diena būs skaidra, tad pēcpusdienā kaut ko pasāksim, un aizvedu uz aploku mammas priedēs.

Mammas priedēs viņš sāka lēkšot. Nolaida galvu un pilnā ātrumā metās zem zariem, caur stumbriem. Bremzēja, slīdēja, meta pakaļu gaisā. Noskatījos viņa izklaidēs. Vēl nodomāju – i slīd, i bremzē, bet lēkšot nekas netraucē. Varbūt man tomēr vajadzēja paņemt treniņu šodien? Kā redzams, viņš ne tikai pēc manis, bet arī pēc kopīga darba noilgojies.

Samo trešā dzimšanas diena

(Saules peldē. Un grauž mammas priedes)

15. maijā Samoram bija dzimšanas diena. Jā, jā, puikam jau 3 gadi. :) Lai arī man iepriekš bija licies, ka šajā laikā Samo zināšanu līmenis jau būs mazliet lielāks (esmu iebremzējusi, man padodas), bet es neskumstu - viņam ir bijusi diezgan interesanta, piedzīvojumiem bagāta un jauka bērnība. Un tagad Samo ir izaudzis par jauku un pietiekami lielu zirgu, lai nopietnāk sāktu uztvert cilvēku, darbu un dzīvi kopumā...
Bet nerunāsim par darbu.

(Zirgs ar lūpām čubināja, zarus, šūpuļtīklu, kājas, manu
sprandu un matus, pakausī pūzdams savu silto, smaržīgo
 zirga dvašu. Jā, es jutos laimīga.)

Šī diena bija lieliska. Bija gan doma "izcept" zirgam kūku, bet beigās doma, kūka. Aizgāju uz aploku, uz mammas priedulāju, pie zirga. Sēdēju šūpuļtīklā, skatījos uz suni un jutu, kā pakausī pūš siltā, patīkamā Samora elpa. Viņš ganījās pie manis. Grauza zarus, kārpīja zemi, vārtījās turpat netālu, spēlēja ar suni ķeršanas. Viņš centās iekost manās kājās, ar lūpām apčamdīja grāmatu, šūpuļtīkla malu, manus matus. Un tā elpa pakausī. Viņam bija tik interesanti, ka es aizgāju uz aploku, pasēdēju pie viņa. Zirgs mani šūpināja.

Šī bija lieliska zirga dzimšanas diena. Es biju laimīga. Un, vēlāk skatoties bildēs, pamanīju, ka arī zirgs bija laimīgs - "smaidā" savērstā seja, piemiegtās acis un apmierinājumā nolaistā galva.
Jā, un šodien es Samo uzpinu pieneņu vainadziņu. Viņam gan bija problemātiski to uzlikt galvā, bet zirgs ļoti novērtēja rūgto pieneņu dzeltenās saulītes. Apēdot.
Mājās zirgs saņēma kukuli maizes un saldus novēlējumus vēl turpmākos 30 gadus dzīvot veselīgi un laimīgi.

(Šī ir viņa seja, kurā es manu apmierinājumu. Šādu sejas izteiksmi esmu piefiksējusi zirgam pirmo reizi mūžā. Lūpas ir pavilktas smaidā, acis puspievērtas, galva nolaista. Zirgs tiešām izskatās apmierināts, laimīgs. 

(Daudz laimes Dzimšanas dienā, Samor! Vēl 30 gadus laimīgus un veselīgus!)