Panākumi un kritumi

Darbs uz dažādiem pamatiem

Lai zirga apmācībā būtu daudzveidība un katra diena nesāktos ar to nolāpīto kordu dažādos ātrumos, esmu nolēmusi dažādot treniņu plānu. Pirms tam gan pameklēju informāciju netā, lai, labu gribēdama, nenodarītu savam zirgam kādu problēmu, taču tur cilvēkiem pašiem savs viedoklis un vienai lietai ir piekritēji no divām radikāli pretējām pusēm. Jā, pašreiz runa iet par rikšiem uz asfalta. Cik vieni apgalvo, ka tas ir slikti un neveselīgi, tik otri – ka tas pat ir vēlams. Labi, gala vārds paliek man. Un tā, kā es uzskatu, ka norūdoties un bez steigas viss ir labs, panākams un vēlams, tad arī tie rikši uz asfalta mums tomēr kādreiz būs.

Kopš zirgs ir šeit, pie manis, viņš katru dienu tiek atsoļots pa asfaltu. Ir pagājis aptuveni mēnesis. Aptuveni mēnesi katru dienu, augu dienu 15-20 min zirgs ir soļojis pa asfaltu. Esam sākuši arī rikšot. Ne daudz, ne ātri un ne regulāri. Kādus desmit metrus skaistā riksītī pie rokas pa asfaltu. 

Pēdējā laikā nav sanācis aiziet uz mežu, taču ir bijuši kalnā-lejā kāpšanas treniņi. Dīķa kalns, kas, starp citu, nav no tiem lēzenākajiem, zirgu un mani pilnībā apmierina. Augšā, lejā. Jā, nedēļā ir vismaz viena diena, kad uz šejieni atnākam un padedzinām sviedrus un kalorijas :D

(Soļi pa grants ceļu, šeit tiks arī rikšots kādreiz.)

(Tas kalns labajā pusē, pie dīķa, ir kalns, kurā zirgs tika sūtīts kāpt augšā-
lejā. Nekāda medus maize nav. Bet ejama. Viss kārtībā. Lai audzē musīšus!)

Zirgs un suns ienaidnieki?

Pēdējā laikā zirgs sunim sāk rādīt atglaustas ausis un lēkšot pakaļ. Kāpēc? Un tas nenotiek visu laiku, bet gan dienā vienu reizi – kad viņš atnāk no tālajām ganībām un suns ganās ap viņa nojumi. Vispār mistika kaut kāda.... Katru dienu, vienu reizi dienā ir pakaļdzīšanās. Citos diennakts laikos suns var mīcīties pa viņa kājām, skraidīt pa aploku, nekas tāds nenotiks... Kāds var izskaidrot, kas darās zirga galvā, kad viņš katru dienu vienu reizi izdomā Rangum dzīties pakaļ? 

Vulgārās pozas zirgā, visatļautība un pirmais kritiens (facepalm)

Tātad, apzinoties Samora un savu satuvināšanos, gribas izdarīt arvien vairāk, arvien citādāk, arvien drošsirdīgāk. Lai nu kā, bieži jau viņam nesanāk uzkāpt mugurā, bet tad, kad sanāk, gribas kaut ko citādāku.

Pirmā citādā lieta – uzkāpu zirgā, paņemot kordu savās rokās. Neviena cilvēka blakus nebija un viņš mierīgi ganījās. Pamēģināju apgulties zirgā. Samors neko neteica – ēda zālīti, liekas, mani pat nejuta. Noglāstīju šā sānus ar rokām, dibenu. Viss kārtībā. O, mamma guļ. Mamma ir citādākā pozā. Viss normāli...

Vienu reizi sanāca nepatikšanas. Pff. Atvedu Samo no ganībām, ielaidu mājas aplokā. Skatījos, kā šis ēd un uzrausos viņam mugurā, kordu paņēmusi savās rokās. No galvas bija izkritis, ka šodien viņš vēl nebija dzinies pakaļ sunim. Un tad tas notika. Viņš mierīgi bija stāvējis un te pēkšņi hodā uz priekšu. Kratīties pakratījos, mirkli pasēdēju un tad straujākā līkumā novēlos kā pelavmaiss. (Facepalm) Zirgs apstājās, apstulbis pienāca klāt. Mam, kas notika? Kāpēc esi zemē?

Teorētiski, ja tā padomā, ir ļoti slikti, ka cilvēks nokrīt no jaunzirga laikā, kad zirgs tiek iestrādāts. Bet no otras puses – zirgs pat lāgā nesaprata, kas notika. Varbūt viņam likās, ka es strauji nokāpu?! Viņš tak netaisījās mani mest, negribēja mani dabūt nost. Varbūt šī problēma nav tik liela un grēks tik milzīgs? Nezinu, jāskatās, kā Samo reaģēs nākamajā reizē, kad uzsvempšos šim mugurā. 

(Pirmā reize, kad pati turēju zirgu un kad nogūlos uz viņa muguras.)

P.S. Mans dibena sāns ir zils un roka plecā sūdīgi kustās. Jābrauc pie ārsta, ka nav lauzta. (Facepalm). 

P.P.S. Roka nav lauzta, tikai sasista. Fū, paldies.