Zirgs mežā

Zirgs mežā. Mūsu kāpinājumi, kritumi un dziļās atklāsmes (raksts ik pa laikam tiks papildināts)

Tā kā esmu visai individuāla un intraverta, tad augstu vērtēju vientulību. To mirkli, kad nav jāsteidzas un kad var izbaudīt mirkli. Klusi sirdī ticu, ka arī Samo ir šāda veida īpatnis, un pienāks laiks, kad vairāk par visu, viņam patiks tieši mana klātbūtne (nevis kāda jauka ķēvīte, siens vai sāls...). Nesaprotu jātniekus un jaunzirgu strādātājus, kas lielā varzā var vilkties uz mežu un bradāt. Kur paliek burvība? Jā, zināms, ir jaunzirgiem posms, kad labāk iet vēl ar kādu, bet visu mūžu jau šī vēl kāda nebūs... Sāksim mācīties. Bet lai iemācītos, vajag darīt.

Kāda ir mūsu mežā došanās statistika? Mūsu panākumi, vilšanās un attīstība? Paskatīsimies:

• 27. februāris, 2013. gads: Pirmā došanās mežā ar kompāniju – vēl diviem zirgiem un vēl diviem cilvēkiem. Jāsaka gan, ka iepriekš mežam tā nopietni nemaz nebijām pietuvojušies. Kaut cik jau tuvojāmies, bet lēni un bez uzstājības, kā rotaļājoties staigājām pa pļavu pie meža. Nekā nopietna. Šis gājiens bija reizē kā pirmais nopietnais mēģinājums iet mežā un pirmais gājiens mežā. Viss izdevās lieliski. Kompānija Samo patika, no sākuma mazliet uztraucās, bet uz beigām pierada un ceļojumu pat sāka izbaudīt.
• aprīļa beigas, 2013. gads: briesmīgā pieredze ar mežā iešanu. Šī bija mūsu gada lielākā vilšanās un lielākais pārdzīvojums. Atradām kompāniju, viss bija labi, taču līdz mežam pat netikām. Kāpēc? Jo no meža brauca zirgu vilkti rati, un Samo tik ļoooti nobijās. Krāca, elsa, stiepa kaklu, rāvās. Galu galā arī aizrāvās, apdedzinot man plaukstas, nokrītot uz asfalta. Tiesa, nav sliktuma bez labuma. Šodien es iemācījos, ka cilvēks ne vienmēr zirgu var noturēt (lai arī kā censtos), un ka citi, blakus esošie zirgi, vēl nav nekāds garants, ka manējais zirgs nenobijies neaizmuks. Visa garantā ir cilvēka-zirga attiecības, savstarpējā uzticēšanās un piedzīvotais. Ilgi pēc šī atgadījuma zirgu uz mežu bija bail vest, arī vedot, viņš vienmēr krāca un panikoja, domādams, ka no meža atkal izkārpīsies kāds briesmonis. Bailes pārgājām, kad pakāpeniski arvien biežāk un arvien vairāk tuvojāmies mežam.
• vasara, 2013. gads: vieni pirmo reizi mežā. Zaudējot bailes un attīstot savstarpējo uzticību vienam pret otru, beidzot esam sākuši doties uz mežu divatā. Bez papildus cilvēkiem, bez papildus zirgiem. Pirmā reize gan bija tāda bailīgāka, bet, liekas, zirgs bija mierīgāks par mani. Pierādījums zirga uzticībai un doma par to, ka es esmu barvedis, bija reizē, kad neuzmanīgi gājām pa mežmalu un no grāvja pacēlās putns. Zirgs izbijās un izrāvās, jo es viņu lāgā nebiju turējusi. (Mēs bijām tik daudzas reizes divatā devušies uz mežu, ka es biju zaudējusi uzmanību uz lietām, kas var zirgu nobiedēt. Tik daudzas reizes viss bija bijis labi. Kāpēc lai šoreiz būtu citādāk? No šī mirkļa es iemācījos, ka vienmēr, kad iet divatā ar zirgu uz mežu, vajag domāt par visu. Vajag skatīties uz visu. Un vienmēr visus iespējamos draudus pamanīt pirmajam.) Redzēdama kā zirgs aizskrien un neuzmanīgi turētā pavada aizvelkas pakaļ, prātā jau iztēlojos šausmu ainas ar lielceļu, automašīnām un to, kā zirgam būs radies netikums – aizskriet no manis, nenākt mežā, bīties, panikot... Trīcošām rokām vilkos zirgam pakaļ. Pagriezos līkumā un ieraudzīju, ka zirgs, izslējis kaklu, izbolījis acis, stāv manā priekšā un pilnām mutēm ēd zāli. Viņš nebija nekur aizskrējis, jo viņa bars – es – nebija nobijies un devies viņam līdzi. Viņš bija nobijies, bet pamanīdams, ka es nesekoju, noslāpēja bailes. Sak, ja jau mamma neseko, kāpēc man jāskrien? Varbūt tas briesmonis nemaz nav tik briesmīgs?.. Un nebija arī, paslavēju zirgu un devāmies mājās. Šodien pamanīju, ka mans zirgs bailēs ēd. Un nevis ēd tā normāli, bet rij. Pilnām mutēm rij. Nākamo reizi, dodoties mežā, viņš nebaidījās. Sekoja man. Vasaras laikā mēs daudz un dikti devāmies mežā, katru reizi iemācoties daudz jauna un pilnveidojot mūsu attiecības. Bija gan reizes, kad viņš nobijās no ļoti ikdienišķām reālijām, piemēram, mežā novietotas automašīnas vai PET pudeles, vai krūmos sapinušiem plēves maisiem, taču tās nebija mirstamās kaites... Vienu reizi viņš man uztaisīja lielāku paniku, ieraudzīdams no zemes izceltus grodus, bet arī šoreiz ar manu uzstājību, tiešumu un zirga ticību man, tikām šķērslim garām tikai mazliet pakrācot. Ievēroju, ka zirgs tā kā baidās, taču ticēdams man un tam, ko es saku, paklausa. Tas tikai atkal un atkal apstiprināja to, ka mums veidojas un jau ir izveidojušās labas savstarpējās attiecības. Esmu sapratusi, ka zirgu var izbiedēt neierastas lietas, bet, ja ir izveidojušās labas attiecības ar cilvēku un viņš uztver cilvēku par baru, problēmām un bailēm nevajadzētu rasties.
• 12. oktobris, 2013. gads: pirmā reize mežā ar suni. Jā, jā!!! Lai arī esmu smagi novirzījusies no mērķa, jo mērķis bija jau šā gada vasarā treniņus ņemt kopīgi ar suni un zirgu, šodien pirmo reizi devāmies mežā kopā ar suni. Kā zināms, suns ar zirgu līdz šim redzējušies bija. Tiesa kopā bijuši gan nebija - nevienu reizi suns bez siksniņas nebija dzesējis pa Samo kājām. Sagatavošanās darbi gan šai reizei bija jāveic, bet par tiem citreiz. Viss izvērtās labi. Bija reizes, kad Rangu traucēja, minoties pa zirgu kājām, bet Samo suni uztvēra labi – virsū speciāli nespēra, ar interesi pētīja, nebaidījās un neuzbruka. Lieliski.
• 8. janvāris, 2014. gads: pirmā reize mežā-mežā. Jā, nevis pa meža taciņām un celiņiem, bet mežā-mežā. Caur zāles kukužņiem, melleņu mētrām, krūmājiem, vaivariņiem un kritušiem kokiem. Ideāli. Zirgs iet visur, kur lieku, bez problēmām, bez naida, bez izbrīna. Esmu patīkami pārsteigta. Tiešām, ļoti, ļoti patīkami pārsteigta un laimīga!
• 10. februāris, 2014. gads sākam Samo un Rango izglītošanu kopīgai laika pavadīšanai mežā. Mērķis - panākt, ka abi dzīvnieki, viens otram netraucējot, var strādāt. Kā notiek mācības? Dodamies uz mežu un meža pļaviņā kordojamies, mācot sunim brīvi skriet un nemesties zirgam priekšā vai pa kājām
• 1. marts, 2014. gads. Pirmo reizi mežā satiekamies ar svešiem suņiem. Viens teļa izmērā aptuveni 25 m no mums, pārējie divi mazi gāja garām. Reakcija nulle. Uz lielo skatījās, mazliet pakrāca. Lielu nebija. Mazie vienaldzīgi. 
• 2. marts, 2014. gads. Pirmā reize ar segliem mežā (kāpšļi nolaisti), pirmā reize kordā ar segliem (soļi, rikši, lēkši). 
• 5. marts, 2014. gads. Pirmo reizi pārvarējām dziļo grāvi mežā. Gāja labi, tikai mazliet bija jāpastimulē. Sabijos, ka augšā netiks, jo ļoti stāvs, taču uzsvempās - pacēlās pakaļkājās un uzleca. 
• 8. aprīlis, 2014. gads. Pirmo reizi darbojos ar suni un zirgu kopā, bez neviena cita cilvēka. 
• 10. aprīlis, 2014. gads. Tā kā esam pārvākušies, sākam apzināt arī svešus, jaunus mežus. Jauns mežs, jauni piedzīvojumi, jauni kalni-lejas mežā.
• 23. maijs, 2014. gads. Jauns mežs-jauna pieredze. Pirmo reizi mežā esam sūdos līdz ausīm, zirgs gandrīz nogrimst meža zemes mēslos - pus kājas atrodas dubļos. Izķepurojamies, nospļaujos un nosolos pa šo maršrutu nekad vairs neiet.