Četri tankisti un suns. Mūsu slēpņošana # 4

Ir pagājis laiciņš, kopš iepriekšējā slēpņa atrašanas. Laukā vairs nav tik auksts, un arī mūsu meklēšanas kāre ir tikai augusi. Atkal esam pieci – es, Rihards, Linda, Ainārs un Baltais sunītis -, un nu esam sev devuši diezgan dziļdomīgu komandas nosaukumu – Četri tankisti un suns.

Šodien mūsu plāns bija milzīgs, bijām domājuši doties uz dziļajiem Pierīgas mežiem un iekarot 27 slēpņus. Pēc aptuveni divu stundu gara pārgājiena, esam iekarojuši 26 slēpņus. Nogājuši gandrīz desmit km (suns droši vien, šurp-turp skraidīdams, noskrējis divas reizes vairāk), zaudējuši daudz, daudz kaloriju un guvuši gana daudz pozitīvu emociju. Un esam lepni. Bet par visu pēc kārtas...

(Suņa azarts, meklējot slēpņus, ir neizmērojams.)

(Suns izbauda ne tikai skriešanu, bet arī citas slēpņu meklēšanas ekstras - zariņu ēšanu, čiekuru staipīšanu un krūmu laušanu)

Viss sākās ar dubļainu ceļu, netīru mašīnu un nomali. Mūsu azarts, meklējot pirmo slēpni bija milzīgs. Protams, acīgākie slēpni ieraudzīja pirmie, taču drīz vien mūsu pārpasaulīgo prieku, noslāpēja vilšanās. Pirmais slēpnis – interese, aizraušanās, intriga. Otrais slēpnis – nūuu, atkal aiz koka, atkal tādā augstumā, bet nekas... Trešais slēpnis, ceturtais, piektais, sestais. Nōooo, un visi vienādā augstumā, vienādi “apslēpti”, vienādi viegli atrodami. Pēc piektā slēpņa ceļojumu sākām uztvert par pastaigu un tikai ķeksīša pēc sākām vilkt to papīru, lai parakstītos.

Mums par laimi, kompānija bija pietiekami interesanta un jautra, lai šim ceļojumam piešķirtu kaut kādu prieku un jēgu.

Jaunu intrigu mūsu ceļojumā radīja masīvais koka nožogojums ar biezajām drātīm.

Iztēlodamies, ka aiz tām ganās brieži, staltajiem ķermeņiem un žuburainajiem ragiem, gājām uz priekšu. Tā kā bija jau pusdienlaiks un nekas nopietnāks ēšanai līdzi nebija paņemts (piemēram, desmaizītes vai plika rupjmaize), un mūsu vēderi rūca kā simt gadu nebaroti pūķi, iztēlojāmies, kā noķersim kādu no briežiem un apēdīsim.
Gājām, gājām, skatījāmies, skatījāmies, bet nevienu briedi neredzējām. Tā vietā mums pavērās zīmes, kas liecināja, ka aiz sētas atrodas Rīgas ūdensgūtņu stingrā režīma aizsargjosla, un kociņi, kuru zaros sakārti rotājās sapuvuši, sapelējuši un citādāk sabojājušies Ziemassvētku dāvājumi meža dzīvniekiem. 

Vēl mūsu pārgājiena laikā ievērības cienīgas bija akas ar nenosakāmas izcelsmes saturu, bunkuri, dažāda izmēra bedres, meža kuiļu rakumi un savādas teltis nekurienes vidū (ar iespējamajiem zombijiem, bezpajumtniekiem vai medniekiem).

(Zilais - ceļš, kuru veicām. Melnais - ceļš, kurš bija jāveic, bet,
kuru, par laimi, sanāca apiet. Punktā 6, pamanījām, ka žogs
met līkumu un, noiedami no ceļa, devāmies pa taisno uz ma-
šīnu, pa taisno caur mežu, grāvjiem...)

Kad bijām apgājuši gandrīz veselu apli un secinājuši, ka žogi ceļu pusēs nepazudīs un mums, lai tiktu līdz mašīnai, būs jāiet vēl paprāvi divi trīs kilometri (attēlā maršruts ar melno krāsu) apkārt mazajam ciematiņam, mūsu rokas nolaidās. Meklēt slēpņus tikai ķeksīša pēc nav interesanti! Un meklēt slēpņus tad, kad gribas ēst nav interesanti! Vīlušies vilkāmies, vienīgais, kas par šo ceļojumu joprojām priecājās, bija Baltais sunītis, kurš, patiesību sakot, savu baltumu bija nomainījis ar dubļainu un slapju, tekošu apmatojumu. Tā purnā joprojām bija jaušams prieks, bet kājas, liekas, pašas nesa te kalnā, te lejā, te atkal pār zariem un kukužņiem

Vai esi spējīgs atrast Balto sunīti šajos attēlos? Pameklē! Viņš saplūst ar sniegu un zemi!

Kopsavilkums

Divu stundu ceļojuma laikā veicām ap desmit km, suns, domājams, noskrēja divas reizes vairāk. Patērējām pietiekami daudz kaloriju un saelpojām pietiekami daudz svaiga gaisa. Visā visumā, lai arī slēpņi bija neinteresanti, varētu pat teikt - garlaicīgi, atpūtāmies labi, jo bija pietiekami jautra kompānija. Arī suns izskrējās pietiekami, tik pietiekami, ka, mājās atnācis, no gultas laukā nekāpa. Un, nē, viņš nav slims, jo, lai arī viņš bija slapjš un mašīnā trīcēja, joprojām ir sveiks un vesels, un svaigs kā gurķītis. Tikai guļ.

Visā visumā šos slēpņus silti iesaku meklēt ar ātrāku pārvietošanās līdzekli, piemēram, velosipēdu vai zirgu un jautrā kompānijā. Iespējama atpūta arī ģimenēm ar maziem bērniem un mājdzīvniekiem. Pastaiga tīrā mežā svaigā gaisā nevienam neko skādīgu vēl nav nodarījusi! :)

Mūsu komandā piedalījās: 

(Rihards, Gita ar Balto sunīti, Linda un Ainārs)

P.S. Ja esmu tevi ieinteresējusi un vēlies nodoties slēpņošanas baudām, tad iemet aci http://abc.geoforums.lv/ , www.geocaching.com un http://www.endomondo.com/ Laimīgi!