Visiem zināms, ka mans suns par katru nieku neverkšķ. Rej tikai, ja pie durvīm grabinās vai nāk iekšā, vai retu reizi uz kādu cilvēku (vienu no desmit, lai tikai atkal un atkal apliecinātu, ka viņš taču ir suns un ka viņam ir jārej), dažreiz viņš uzrej uz kādu cilvēku, ja tiek nobiedēts vai redz ko neraksturīgu, piemēram, sētnieku ar lielu ķerru vai jauno māmiņu ar ratiņiem...
Lai nu kā stāvējām abi pie veikala un salām. Viss pilns, cilvēku
daudz. Visi iet garām. Mašīnas brauc – atbrauc, aizbrauc.
Kustība. Suns sēž, klusē, skatās pa malām, neko nesaka. Pēkšņi
mūsu priekšā ar švunku apstājas mašīna, no tās izlec divi
tēvaiņi. Suns sāk riet, pieņemu, ka nobijās. Izvelk no mašīnas
divus sīkos. Mazus bērneļus. Suns rej kā nenormāls, nevaru
apklusināt. Iet garām un viens saka “tik smuks sunīts, bet tik
riebīgs”.
Nopietni? Es gandrīz uz zemes apsēdos. Vispār man palika riebīgi
– kā tu vari tā teikt par kaut ko pirmo reizi mūžā redzētu?
Man jau gan mēle ļoooooti niezēja, lai es kaut ko pateiktu pretī,
bet tad es tā padomāju – abiem mazi bērneļi. Ko sīkie padomās?
Bet no otras puses – ko lai bērni tagad domā, ja paša vecāki stāsta, cik pasaule ir riebīga?
Bet no otras puses – ko lai bērni tagad domā, ja paša vecāki stāsta, cik pasaule ir riebīga?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru