svētdiena, 2014. gada 2. februāris

"Tik smuks sunītis, bet tik riebīgs"...

Vienu vakaru visi četratā aizgājām līdz veikalam. Tā kā visi iet iekšā nevaram, paliku ar suni pie veikala.
Visiem zināms, ka mans suns par katru nieku neverkšķ. Rej tikai, ja pie durvīm grabinās vai nāk iekšā, vai retu reizi uz kādu cilvēku (vienu no desmit, lai tikai atkal un atkal apliecinātu, ka viņš taču ir suns un ka viņam ir jārej), dažreiz viņš uzrej uz kādu cilvēku, ja tiek nobiedēts vai redz ko neraksturīgu, piemēram, sētnieku ar lielu ķerru vai jauno māmiņu ar ratiņiem...

Lai nu kā stāvējām abi pie veikala un salām. Viss pilns, cilvēku daudz. Visi iet garām. Mašīnas brauc – atbrauc, aizbrauc. Kustība. Suns sēž, klusē, skatās pa malām, neko nesaka. Pēkšņi mūsu priekšā ar švunku apstājas mašīna, no tās izlec divi tēvaiņi. Suns sāk riet, pieņemu, ka nobijās. Izvelk no mašīnas divus sīkos. Mazus bērneļus. Suns rej kā nenormāls, nevaru apklusināt. Iet garām un viens saka “tik smuks sunīts, bet tik riebīgs”.

Nopietni? Es gandrīz uz zemes apsēdos. Vispār man palika riebīgi – kā tu vari tā teikt par kaut ko pirmo reizi mūžā redzētu? Man jau gan mēle ļoooooti niezēja, lai es kaut ko pateiktu pretī, bet tad es tā padomāju – abiem mazi bērneļi. Ko sīkie padomās?
Bet no otras puses – ko lai bērni tagad domā, ja paša vecāki stāsta, cik pasaule ir riebīga?


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru