Pastaiga ar Zirgu mežā, lielais pēriens un melnā līnija

Arī nākamajā dienā pēc slēpņa meklēšanas devāmies pastaigā ar zirgu un suni. Kā mums gāja mežā? Lai arī šī pastaiga bija īsāka kā citas, piedzīvojumu netrūka. Sāksim ar to, ka mežmalā, brienot caur pamatīga izmēra un dziļuma peļķei, suns ziemas vidū nopeldējās. (!!!)

Visiem zināms, ka man ir izvirzīts mērķis iemācīt Samo un Rango kopīgā darbā mežā, lai man nav jāuztraucas, ka kāds maisīsies pa kājām un tiks samīts. Taču, lai savu mērķi sasniegtu, ir jāiegulda pamatīgs darbs. Respektīvi, jākordo zirgs suņa klātbūtnē, abi lopi visu laiku uzmanot. Strādājām, strādājām, un šodien zirgs Ranguli gandrīz arī samina. Visiem par laimi, zirgs nav tendēts kāpt virsū maziem, smalki smilkstošiem radījumiem un viņa bremzēšanas protektori pat uz ledus un kūstošā sniega ir diezgan labi. Pretējā gadījumā no suņa būtu palikušas tikai kotletes... Kaut gan, es pati, lielās dusmās mezdama ar steku vairākas reizes pēc kārtas, no Baltā sunīša gandrīz sataisīju kotletes.

(Suns maisās. Manā sejas izteiksmē ir lasāms: "Fu Rango!!!" un lielas dusmas.)

(Rango baidās. Sūdi būs. Austiņas nolaistas, ķermenītis savilcies. Protams, būs
sūdi - mamma dusmosies, kliegs un uzdos ar plaukstu pa dibenu.)

(Par visu ir alga. Gan par neklausīšanu pēriens, gan paklausīšanu - uzslava un
samīļojiens. Šis nav izņēmums, Rangu mani bija klausījis. Sēdējis, nekustējies,
nemaisījies zirgam pa kājām.)

Un šodien, pastaigas laikā ar suni un zirgu, arī ievēroju, ka Rangs ir ļooooti greizsirdīgs. Nolamādama suni un likdama sēdēt drošā attālumā, darbojos ar Samo, slavēju zirgu. Redzēju, kādā uztraukumā suns sēdēja malā un trīcēja, kuru katru mirkli vēlēdamies mesties pie manis, sak' “mam, mam, es arī te esmu. Es arī tevi mīlu. Paslavē mani!”. Beigusi darboties ar Samoru, uzslavēju zirgu. Pasaucu suni, lai paslavētu arī viņu, un momentā Rangs bija pie manis, trīcēdams, asti luncinādams kā trīs mēnešus mani nebūtu redzējis. Noglāstīju, uzslavēju. Vairs nebija greizsirdības. Tagad viņš bija laimīgs.

Visā visumā treniņš izdevās lieliski - visi devāmies mājās sveiki un veseli. Un tas šodien bija galvenais.

Pēc šīs dienas un šī pēriena, es ļoti nožēloju, ka sunim esmu tik stipri situsi. Es tiešām nožēloju (jo ja tā padomā, pat ja es būtu situsi tik stipri zirgam, arī viņš būtu sāpēs savilciens. Un padomā, cik kg ir zirgam un kāds ķermenītis sunim...). Es ļoti, ļoti nožēloju. Vairākas reizes sunim lūdzu piedošanu. Es sapratu, ka man tajā nelaimīgajā dienā ne tik daudz suni vajadzēja sist, cik vnk nobiedēt.

Es ļoti nožēloju, un manu nožēlu tikai pastiprināja nākamās nakts notikumi.

Tā kā pēdējā laikā suns bija ieradināts doties nakts čuriņā ap pusvienpadsmitiem, šodien pēdējā čurāšanas reize bija ap kādiem pusdeviņiem vai astoņiem. Ap trijiem naktī viņš piečurāja pie durvīm. (Man ir ērgļa dzirde, visu dzirdu, kad viņa mazie nadziņi skrapst pa parketu.) Jā, mūsu suns neprasās ārā. Viņš istabā praktiski netaisa šmuces, tikai tad, kad ir slims ar caureju un šādās reizēs, kad saimnieki sagrēkojas. Dzirdēju, kā palien zem gultas. Likās, ka būs piekakājis, bet apskatot – milzīga peļķe. Saucu suni laukā no pagultes. Nenāca. Saucu atkal. Bez reakcijas. Atstumjam gultu, rauju aiz siksniņas laukā. Suns sāk kost rokā. Nopietni? Nopietni rokai, kas tevi baro? Aizsvilos. Sadevu vairākkārt pa purnu. Uzkliedzu. Nostūmu uz grīdas. Baltais sunīts bailēs sāk trīcēt. (Nekad iepriekš viņš nebija tā darījis.) Vai viņš atkal domāja, ka dabūs ar steku? Aizvilku pie peļķes, palamājos, liku paostīt šmuci, un pateicu, ka slikts suns. Neko vairāk. Dusmīga izvedu ārā, domādama, ka puika vēl čurās. Nečurāja. Atnācām mājās, bez mīlestības nomazgāju ķepas, un liku, lai sēž vienā istabas stūrī. Sēdēja, nekustējās. (Rihards jau teica, lai paliekot tai stūrī līdz rītam, bet, nē, labāk, lai pasēž mazu laiciņu, tad uzslavēšu un miers. Lai nav tā, ka viņš pasēž, pasēž, tad mēs iemiegam, viņš aiziet un nav ne uzslavas, ne rājiena.) Pasēdēja. Paslavēju. Liku atnākt pie sevis. Guļus rāpus baidīdamies pierāpoja. Paglaudīju, paslavēju. Norādīju uz krēslu, palīdzēju iekāpt. Pateicu, lai guļ. Pati devos uz gultu. Viņš pieradis gulēt ar baru un domādams, ka grēki piedoti, izleca no krēsla un iekāpa gultā. Nav, nav, draugs, grēki piedoti. Izstūmu laukā un aizgājām gulēt – viņš krēslā, mēs gultā. Līdz pat rītam puika pie mums nenāca. Un tikai no rīta, kad viņu pasaucām, viņš laimīgs atnāca pie bara. Dusmoties mūžīgi nevar. Un es joprojām nožēloju par stipro sišanu ar steku, un šoreiz, ka neizvedu naktī laukā pačurāt...