(15. daļa)

Pārvākšanās un jaunais dzīvoklis

Suns pie mums ir dzīvojis mazliet vairāk kā gadu. Sava nelielā mūžiņa laikā viņš ir piedzīvojis jau divas pārvākšanās. Pirmā – viņš vēl bija pārāk mazs, lai kaut ko jēdzīgu saprastu. Un otrā tagad. Tagad, kad viņš jau domā un saprot, un apzinās... Lai nu kā, pārvācoties radās moments, kad suni ar sakravātajiem čemodāniem vienu atstājām dzīvoklī. Kā Rangulis jutās? Kā jums liekas, vai viņš nobijās? Vai viņš domāja, ka mēs viņu pametīsim? Bet tad jau noteikti viņš tā domā vienmēr, kad tās dažas reizes paliek piesiets pie veikala un mēs abi ieejam iekšā. Un kā viņš iejutās jaunajā dzīvoklī? Vai viņš iesākumā jutās kā ciemiņš? Un kā viņš tagad, pēc aizvadītām dažām dienām, šeit jūtas? ... Viņš guļ uz palodzes, purnu pret mani pagriezis un izskatās, plus mīnus, laimīgs... (Bet man tik un tā dažreiz gribētos ielīst viņa galvā un uzzināt, ko viņš domā, kā visu redz.)

Jaunais dzīvoklis atrodas trešajā stāvā. Kāpņu telpa ir pilna puķēm. Atceros, kā mēs pirmajā dienā devāmies čurāt. Suns laikam bija ilgi cieties un, tikdams līdz otrajam stāvam, glūnīgi nostājās pie puķēm. Kā jau grasīdamies celt kāju un čurāt. “Fu!” Pavadas rāviens, un visas domas par čurāšanu izzudušas.

Vienu citu reizi, vakarā izvedot suni čurāt, bērni no lipīgā sniega bija sacēluši veselu sniega vīru ģimeni. Tā kā bija tumšs un sniega vīri sunim likās gana biedējoši, viņš no tiem nobijās. Sen nebiju redzējusi, ka no kaut kā tik vienkārša var tik ļoti nobaidīties. Zirgi, jā, tie mēdz baidīties, bet suns?!!! Suns, kam būtu jāaizstāv saimnieks un kuram, plus mīnus, pat nav pieļaujams baidīties. Vedu klāt, rūkdams, ietiepies bremzē un spolē. “Nē tikai ne pie tiem briesmoņiem!”, pieeju klāt sniegavīriem, pieskaros, nokrīt sniegavīra roka... Nekā, tāpat baidās. Beigās gan jau mazliet mitējās, bet droši klāt tāpat negāja. Iespējams, ja sniegavīrs būtu bijis viens, būtu citādāk...

Citā dienā, ejot pa kāpņu telpu uz dzīvokli, garām pagājām vienai sievietei. Zināms, suns uzrej tikai izredzētajiem, un šī sieviete tāda nebija. Paskatījās un tā klusi, smieklīgi, tikko dzirdami uzrūca. Vienu reizi. Pagājām garām. Mēs gājām uz augšu, viņa uz leju. Tikuši kāpņu telpu augstāk, suns no jauna paskatījās uz leju, uz sievieti, un atkal klusi, tikko dzirdami uzrūca. :D Tas bija tik smieklīgi. Es smējos ilgi un sulīgi!

Jaunajā pagalmā tik daudz smaku un visas jaunas. Tik daudz neiezīmētu ciņu, koku, kupenu, akmeņu. Tik daudz nesatiktu suņu, cilvēku, priekšmetu. Un tik liels pastaigu laukums – parks, mežs, ceļš ap dīķi un pa dīķi... Sapnis. Sapnis. Tikai viena slikta lieta – te visu laiku ir cilvēki. Tikpat kā nav iespējams Ranguli palaist paskrieties bez pavadas. Un tas ir slikti, ļoti, ļoti slikti. Tagad būs jāmeklē iespējas, lai ar puiku biežāk dotos pie zirga un pastaigātu pa mežu, un dotos meklēt slēpņus.