(16. daļa)

Reiz pēc vienas no garajām pastaigām suns bija tā piekusis, ka atlūza, tikko ievēlies gultā. Neievēroja arī, ka dodamies ēst. :) Vēlēdamies suni pamodināt erotiski (tā kā parasti to dara kafijas reklāmās, kad mīļotie vīrieši savām guļošajām princesēm uztaisa kafiju un ar tās aromātu uzbliež dāmu gaisā...), paņēmām siera kubiciņu un gājām pie Ranguļa. Piebāzām pie purna. Turējām. Turējām. Reakcijas nebija.

Rihards piegrūda pirkstu, ar to pakustināja suņa degunu. Reakcijas nebija.

Atkal pie deguna pielikām siera kubiciņu, ar to pakustinājām degunu. Nereaģēja, nereaģēja, un te pēkšņi atsprāga vaļā acis. Melnas kā pogas. Un pavērās mute, un iesūca mazo siera gabaliņu.

Tikai smieklīgi – suns ilgu laiku nereaģēja vispār. Suns, kuram ir tik izslavēti laba oža. Vai tiešām viņa miegs bija tik dziļš, ka izslavēti labo ožu noslāpēja?

Rihards saka, ka mūsu suns ir kā kodējs. Kāpēc? Piemēram, šodien no rīta pamodās ar mums ap sešiem. Izrausās no gultas. Pareizāk sakot, izstreipuļoja. Acis ciet, kājas stīvas, pats lāgā vēl nepamodies. Atnāca līdz ūdens traukam, palakās un aizstreipuļoja atpakaļ vēl pasnaust. Nu goda vārds kā tāds mazs pohulācis! :D

Dzīvojot jaunajā dzīvoklī, ir atklājies, ka sunim ir reālas problēmas ar koordināciju. Vienmēr pēc pastaigas, kad jānāk iekšā, viņš tiek līdz otrajam stāvam, nosēstas pie durvīm, kur vajadzētu būt mūsu dzīvoklim un sēž. Gaida. Laid mani iekšā. Tikai viņam vienmēr aizmirstas, ka mēs dzīvojam nevis otrajā, bet gan trešajā stāvā...