(14. daļa)

(Viena no Baltā sunīša mīļākajām gulēšanas pozām)

Pēdējā laikā suns, pieskaņodamies manām izjūtām, liekas, ir kļuvis pārlieku īgns. Vakarā, kad viņš guļ, kustināt nedrīkst, jo viņam, protams, tas nepatīk un viņš sāk tā dīvaini sīkt un rūkt. Šodien iedevām kaulu, oma nāca, un viņš caur smilkstiem uz viņu sāka riet.... Vispār kaut kāda mistika. Sunim aug radziņi. :/

Esmu nolēmusi, ka sunim mācīšu komandu “meklēt”, lai pēc smakas parauga, viņš man atrastu lietas. Kādas lietas tieši? Sēnes. Iedomājieties, cik ideāli būtu sēņot kopā ar suni, ja viņš ar savu mazo purneli saostu vislielākās bekas un baravikas? Vienkārši ideāli. Un kā es nonācu pie šāda slēdziena? Viņam patīk smakas – bieži vien ejot kaut kur, šis iegrūž purnu zemē un ostīdamies iet pa pēdām. Jā, jā, jāsāk mācīt. Un jau nākamajā rudenī mēs ar suni būsim beku un baraviku pavēlnieki!

Visiem zināms, ka sievietēm un cacām parasti ir bail no visādiem kustoņiem un, protams, zirnekļiem. Reiz kārtojot māju, arī es uzdūros uz viena šāda daudzkāja. Izslaucīju no stūra suņa sanestos gardumus un vienu zirnekli. Riebumā sarāvos, pamanīdama zirnekli, bet suns, kurš ar pamatīgu interesi bija vērojis, kā tīru, un tagad pamanīja zirnekli, drošsirdīgi metās klāt briesmonim. Māsa jau teica – mūsu suns varbūt arī ir mazs, bet viņa dzīslās rit vilku drošsiržu asinis. Es vnk domāju, ka mūsu sunīts nav īsti gudrs un neapzinās, kādus briesmu un grēku darbus spēj radīt viens zirneklis.

Dažreiz sanāk ar visu ģimeni aiziet uz mežu – es, Rihards, Linda, Baltais sunīts un zirgs. Vienā šādā reizē suns, pa sasalušajiem zemes kankāļiem lēkādams, bija tā noberzis kājas, ka uz dzīvokli ejot pa sāls nokaisītajām ietvēm, viņš nemaz nebija spējīgs paiet. Un kas bija trakākais? Dzīvoklī ķepiņas kārtīgi nomazgājām un paskatījāmies. Tā vietā, lai ķepiņu spilventiņi būtu tumši un asi kā smilšpapīrs, tās bija sarkanas un noberztas. Un nav jau brīnums, ka sunim ķepiņas sāpēja, saskaroties ar sāls nokaisīto celiņu. Viss bija gandrīz jēls.