(11. daļa)

Tātad, tiem, kuriem vēl nav zināms, kaimiņiene, kas dzīvo kopā ar mums dzīvoklī, nopirka kaķi. Persiku. Kā to uztvēra suns? Kāda bija viņu iepazīstināšana? Un lielākie kopīgie piedzīvojumi? Spilgti.

Iesākums bija spožs – kaķis šnāc, met ķepas, bet suns rej. Likās, ka sunim no kaķa ir lielāka baile nekā kaķim no suņa. Bet vispār mums suns ir visai bailīgs. Uz priekšu, lai noskaidrotu, kas tas par lopu un ko ēd, viņu dzina tikai interese. :D

Iepazīstinot abus, turējām cieši, lai nevar saskrāpēt vai sakost. Saostījās, paostījās un drīz vien aizgāja – spēlēja ķeršanas pa dzīvokli tā, ka maz neliekas. Abiem bija interesanti. No sākuma suns skrien pakaļ, vaktē un stalkerē, noķer kaķi, tas uzšņāc, vienreiz, otrreiz. Kad apnīk – kaķis skrien pakaļ sunim. Un pa visu dzīvokli – no vienas istabas otrā. Pa gultām, pa krēsliem, pa stūriem, zem gultām un citās šķirbās.

Prasīju Rihardam, kur šiem tik daudz enerģijas, ka visu dienu to tik vien var sadarīt, kā dzīties viens otram pakaļ. “Tie taču ir bērni. Visiem bērniem ir daudz, daudz enerģijas.”

Lai nu kā, bet kaķa aspektā, liekas, sunim tika pamanīta arī viena ļoooti interesanta iezīme – ja kādreiz viņš laida ēst no vienas bļodiņas un neko pret kaķiem neteica, tad tagad, vienu reizi, kad biju suni pacienājusi ar kauliem, notika kas dīvains. Kaķis nāca pie kaula, kuru suns ēda. Un suns viņam uzrūca. Vai tiešām kauliem ir tāda vērtība, ka var karot? Tāpat kā zeme vai zelts senajiem neandertāliešiem? Jā, un ievēroju, ka pēc šī karošanas momenta suns daudz vairāk pievērš uzmanību savām lietām, piemēram, skrienot arī ar vācu aitu kucīti, viņš daudz enerģiskāk - ar rūkšanu un riešanu - aizstāvēja savu bumbu.

Reiz Rihards abiem lopiem vēlējās parādīt vilciņu. Uzgrieza, palaida. Domāja, ko kaķis teiks. Abi skatās. Vilciņš griežas, griežas. Un suns paņem zobos un stiepj prom. Viņa mantiņa, pilnīgi saprotams, - te nebūs nekādas dalīšanās. Nekad iepriekš viņš tā nebija darījis. Varbūt nedalījās, jo nebija ar ko? Tagad nedalās, jo negrib! :D

Otra interesantā lieta, kuru ievēroju suņa un kaķēna attiecībās spēlējoties - kaķis ar ķepām un ar šņācienu suni cenšas atbaidīt, bet suns, lai nebūtu jāsaņem ķepu maigie sitieni (jo nagi kaķim ir nahrenizēti), iet virsū ar savu krūtežu.

Vispār viņiem abiem ir izveidojušās ļoti tuvas, mīlestības pilnas attiecības. Abi guļ blakus, plecu pie pleca, mazgā viens otru. Rango ir ļoti saudzīgs pret savu mazo kaķu brāli. Citreiz, kaķēnam sanāk stiprāk iekost, piemēram, suņa ķepā (jo kaķim asi kā zāģi vēl ir piena zobi, un viņš neapzinās savu mazo spēciņu). Vienu reizi iekoda tik stipri, ka suns iesmilkstējās. Lai nu kā, suns ļoti maigi pret to attiecās, pastūmās nostāk un, lai arī sāpēja, pretī neko nedarīja – kā apzinādamies, ka kaķēns ir mazāks... Tas likās tik mīļi un gādības pilni.

Un smieklīgākais abu attiecībās ir tas, ka šie abi keksi, kad izaugs, būs vienā augumā! :D :)