(13. daļa)

Māsas atgriešanās, ģimenes brīvdienas laukos

Tā kā nesen atbrauca mana māsa, kura bija projām deviņus mēnešus, suns viņu norēja kā ļaunāko ienaidnieku un bija pat gatavs iekosts. Vispār interesanti. Tas varbūt tāpēc, ka es nepildīju to, ko māsa teica - nerādīju viņam Lindas bildi un neteicu: “tu, suņa dvēsele, šitā ir Linda, to atceries!”

Reiz ēdām žāvētas vistiņas. Labi zināms, ka vistu kauli nav sunim dodami, jo asi un tiri piri. Patiesībā pie šā pieturos un cenšos nedod, dodu nokost tikai tos skrimšļainos kaulu galus. Iebāžu suņa mutes sānā, un viņš nokož. Atceros, reiz domāju, diez suns, labi kožot, varētu iekost cilvēkam līdz asinīm... Tagad laikam jau šaubu vairāk nav – ja gribēs, iekodīs ne tikai līdz asinīm, bet nokodīs arī visu pirkstu.

Vēl mūsu suns ir dusmīgs. Citreiz, kad es eju gulēt, šis ieguļas Riharda vietā un aizmieg. Kad nāk Rihards no dušas un cenšas suni pārcelt, viņš sāk rūkt. Vienreiz mamma suni šitā arī gribēja izkustināt, viņš tā uzrūca un parādīja zobus, ka mamma pat izbijās. Mazais, dusmīgais šmurgulis. Kopš tā laika mamma suni iesauca par ļudaetu (kaut kāds savienojums no krievu valodas, iespējams, cilvēkēdājs) :D

Šogad puika pirmo reizi izjuta nopietnu slidošanas prieku. Visa ģimene bija uz dīķa. Tīrījām sniegu uz maiņām un uz maiņām slidojām. Suns kā aptracis skrēja no viena pie otra – pie slidotājiem, pie tīrītājiem – viss viņam interesē, visam jāiekož, uz visiem jāuzrej. Ar Endomondo nopētījām, ka mēs noslidojām ap četriem kilometriem, domāju, ka suns, skrienot no viena pie otra, noskrēja attālumu, kas vismaz divas reizes lielāks. :D

Pēc šāda veida izskriešanās viņš vakarā bija tik piekusis, ka nespēja uztrausties augšā gultā, kurā parasti ielec bez mazākās piepūles. Tas bija tiiiiiiiik smieklīgi. (Video atainots, kā mana māsa šo kārdina ar našķiem, bet suns ir pārāk piekusis, lai tiktu līdz tiem. Un, nē, neuztraucieties, suns beigās tika uzcelts :D)

(Ģimenes vecais suns Džeris skrien ar Rango)

Nākamajā dienā, kad aizgājām uz dīķi, ledus bija palicis melns un slīdēja vēl vairāk. Rango slīdēja kājas, viņš regulāri arī krita. Bija smieklīgi skatīties, kā puika mokās ar skriešanas uzsākšanu, kā spolē, bremzē un parauj uz mutes... Arī mājas vecais suns regulāri krita. Bet skatoties, kā krīt vecs suns, kuram problēmas sagādāja piecelšanās un, liekas, sāpes katrs kritiens – smiekli nenāca.

Šo gan es pati neredzēju, bet māsa stāstīja. Pirms gulētiešanas abi ar suni izgājām ārā. Kad ienācām iekšā, es aizgāju mazgāties, bet suns uzdesoja augšā uz istabu. Tā kā guļam ar māsu vienā istabā, tad viņa redzēja, kā suns pavēra durvis, iegāja istabā, paskatījās no sākuma uz viņu, tad uz manu gultu un, mani neieraudzījis, panikodams noskrēja lejā. Kur mamma? Kur mamma?