pirmdiena, 2014. gada 27. janvāris

Uzticības pārbaude mežā un patiesā barveža noskaidrošana

Bija kompānija mežā iešanā, tāpēc devāmies pastaigā. Šoreiz četratā – es ar Samo pie rokas un kompanjone jāšus uz sava audzināmā ērzeļa.
Pastaigas laikā sapratu, ka Samo man uzticas un mūsu barā es esmu barvedis, nevis viņš. Kā? Kompanjone sāka rikšot (un vēlāk arī lēkšot), bet mēs ar Samo palikām pie soļiem. Nevienā acī Samoram nebija manāms, ka viņš grib padoties sava zirdziskā brāļa ietekmei, nepaklausīt man un mesties līdzi. Ne rikšiem, ne lēkšiem. Soļojām kopā. Lēni, mierīgi. Ar acīm gan pavadīja, kad viņi pazuda aiz līkuma, bet soļus nepaātrināja. Apnika soļot. Man apnika. Pacēlos riksīšos, un arī zirgs nebija ilgi mudināms. Radās tāda sajūta, ka viņš ilgi būtu gribējis rikšot, taču nedarīja to manis dēļ. Rikšojam, rikšojam. Arvien ātrāk un ātrāk. Un Samors sāk lēkšot. Un, nē, ne jau lēkšodams rāvās prom vai pameta mani aiz pleca un astes. Gluži godīgi un ļoti, ļoti lēni lēkšoja man blakus. Man bija tāds brīnums, to redzot. Un prieks. Daudz, daudz prieka. Jo, lai arī cik ļoti Samors bija vēlējies izpausties rikšos un lēkšos, viņš pieskaņojās manām sajūtām un ātrumam. “Ja mamma saka, ka būs tik lēni, tad tik lēni arī būs. Viss.”
Bet šī nebija vienīgā patīkamā lieta no šodienas pastaigas. Aiz meža ir pļava. Liela, nenorobežota. Aiz pļavas ir lielceļš. Meitenes dodas uz šejieni lēkšot taisnos gabalus un auļot, taču mēs ar Samoru šeit ieradāmies pirmo reizi mūžā. Nožēlodama, ka neuzliku Samoram ķēdīšu nakteņus (vai vismaz striķa nakteņus), palaidu kordā. Mani nomāca bailes, ka zirgs varētu parauties, no kā izbijies, taču ziņķārība lika mēģināt. Ja notiks trakākais, gulšos zemē, vilkšos aiz zirga cerībā, ka mežonis apstāsies. Kordoju. No sākuma viens aplītis soļos, tad rikšos. Redzams, nekas traks nenotiek, un arī pārinieku uzstājīgais mudinājums uz lēkšiem mūs neiespaido. Samo rikšo. Rikšo tik ilgi, līdz saku: “davai pamēģinām lēkšot!”. Un mēs lēkšojām, Samo priecājās, meta dibenu gaisā, izspēra kājas, kratīja galvu. Panesās auļos. Bet nerāvās. Abi taisījām lielus apļus auļos un priecājamies.
Šis treniņš bija izdevies. Mums ir kopēja valoda.  

Pirmo reizi mežā-mežā!!!

Jā, esam nobrieduši aptvert jaunus apvāršņus un gūt jaunu pieredzi. Šoreiz mežā ejam divatā. Pa taisno no meža celiņa uz meža taciņu, no meža taciņas mežā iekšā. Samoram pirmie soļi nevērtās diez ko jauki, jo jau meža-meža sākumā aizķērās aiz kāda melleņu mētru apauguša stumbra un gandrīz parāva uz acīm. Es mazliet pasmaidīju par viņa neveiklību, taču nodomāju, ka tikai svētīgi, ja visu laiku zem kājām nav gluds, taisns pamats. Pieredze rodas no dažādības! Un jāprot nostāvēt, nekrist un iet arī pa kukužņiem apaugušu virsmu. 

P.S. Visi rakstā izmantotie attēli tapuši meža-meža pastaigas gaitā. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru