Pastaigas
laikā sapratu, ka Samo man uzticas un mūsu barā es esmu barvedis,
nevis viņš. Kā? Kompanjone sāka rikšot (un vēlāk arī lēkšot),
bet mēs ar Samo palikām pie soļiem. Nevienā acī Samoram nebija
manāms, ka viņš grib padoties sava zirdziskā brāļa ietekmei,
nepaklausīt man un mesties līdzi. Ne rikšiem, ne lēkšiem.
Soļojām kopā. Lēni, mierīgi. Ar acīm gan pavadīja, kad viņi
pazuda aiz līkuma, bet soļus nepaātrināja. Apnika soļot. Man
apnika. Pacēlos riksīšos, un arī zirgs nebija ilgi mudināms.
Radās tāda sajūta, ka viņš ilgi būtu gribējis rikšot, taču
nedarīja to manis dēļ. Rikšojam, rikšojam. Arvien ātrāk un
ātrāk. Un Samors sāk lēkšot. Un, nē, ne jau lēkšodams rāvās
prom vai pameta mani aiz pleca un astes. Gluži godīgi un ļoti,
ļoti lēni lēkšoja man blakus. Man bija tāds brīnums, to redzot.
Un prieks. Daudz, daudz prieka. Jo, lai arī cik ļoti Samors bija
vēlējies izpausties rikšos un lēkšos, viņš pieskaņojās manām
sajūtām un ātrumam. “Ja mamma saka, ka būs tik lēni, tad tik
lēni arī būs. Viss.”
Bet šī
nebija vienīgā patīkamā lieta no šodienas pastaigas. Aiz meža
ir pļava. Liela, nenorobežota. Aiz pļavas ir lielceļš. Meitenes
dodas uz šejieni lēkšot taisnos gabalus un auļot, taču mēs ar
Samoru šeit ieradāmies pirmo reizi mūžā. Nožēlodama, ka
neuzliku Samoram ķēdīšu nakteņus (vai vismaz striķa nakteņus),
palaidu kordā. Mani nomāca bailes, ka zirgs varētu parauties, no
kā izbijies, taču ziņķārība lika mēģināt. Ja notiks
trakākais, gulšos zemē, vilkšos aiz zirga cerībā, ka mežonis
apstāsies. Kordoju. No sākuma viens aplītis soļos, tad rikšos.
Redzams, nekas traks nenotiek, un arī pārinieku uzstājīgais
mudinājums uz lēkšiem mūs neiespaido. Samo rikšo. Rikšo tik
ilgi, līdz saku: “davai pamēģinām lēkšot!”. Un mēs
lēkšojām, Samo priecājās, meta dibenu gaisā, izspēra kājas, kratīja galvu. Panesās auļos. Bet nerāvās. Abi taisījām lielus apļus auļos
un priecājamies.
Šis
treniņš bija izdevies. Mums ir kopēja valoda.
Pirmo
reizi mežā-mežā!!!
Jā, esam
nobrieduši aptvert jaunus apvāršņus un gūt jaunu pieredzi.
Šoreiz mežā ejam divatā. Pa taisno no meža celiņa uz meža
taciņu, no meža taciņas mežā iekšā. Samoram pirmie soļi
nevērtās diez ko jauki, jo jau meža-meža sākumā aizķērās aiz
kāda melleņu mētru apauguša stumbra un gandrīz parāva uz acīm.
Es mazliet pasmaidīju par viņa neveiklību,
taču nodomāju, ka tikai
svētīgi, ja visu laiku zem kājām nav gluds, taisns pamats.
Pieredze rodas no dažādības! Un jāprot nostāvēt, nekrist un iet
arī pa kukužņiem apaugušu virsmu.
P.S. Visi rakstā izmantotie attēli tapuši meža-meža pastaigas gaitā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru