Dažreiz suns uzlien uz krēsla un pakāpjas ar priekškājām uz
palodzes, lai palūkotos ārā pa logu. Mums gan ir balkons un
restes, nezinu, vai viņš redz cilvēkus un mašīnas. Skatās gan
ar interesi. Šādos mirkļos man paliek žēl viņa. Es, liekas,
nespēju pilnībā nodrošināt viņa suņiskās vēlmes –
izskrieties, paskatīties, ieraudzīt, pagaršot...Bijām garā pastaigā mežā. Gan ar zirgu, gan suni. Suns priecīgs nodesojās, te pa vieniem krūmiem, te citiem, uz apli, uz priekšu uz sāniem Nu noskrējās vienkārši lieliski. Kādu stundu, liekas, bijām laukā. Atpakaļ uz māju ejot pa celiņu, redzēju, kā suns sāk cilāt kājas – te vienu, te otru. Tā viņš reaģēja pirmo reizi un es sabijos. Domājām, jau, ka no aukstuma, bet man negribējās pieļaut šādu domu – viņš ir norūdīts, pa mežu ar skraidīja, nekādas vainas nebija. Tikai uz ietves sākās problēmas. Painteresējoties netā, uzzināju, ka tas no sāls – mežā viņa ķepiņās radās mikro plaisas, un, ejot pa sāls nokaisītām ietvēm, sāls sāka kost....
Sunim ar kaķi ir lielisks komandas darbs. Tā kā kaķis, varētu teikt, ir vēl bebis un pie labām audzināšanas normām nav pieradis, tad viņam šad tad sanāk uzkāpt uz galda. Uzkāpt uz galda un noraust kādu Riharda dzelzi. Un šeit sākas suņa komandas darbs. Kaķis norauš, bet suns pakampj zobos un sāk grauzt. (Facepalm). Un Gitai jāskrien pakaļ un jāmēģina abi mazie bandīti apturēt.
Vienu reizi gribēju izmēģināt, cik labs ir suņa stresa līmenis un salīdzināt, vai ir līdzīgs zirga stresa noturībai. Tātad, izpletu rokas, uztaisīju briesmīga, sātana pārņemta cilvēka skatienu un savādas skaņas izdvesdama gāju dzīvniekam virsū. Suns no manis sabijās momentā un, sekodams kaķa, piemēram, paslēpās aiz gultas. Zirgs izturēja mazliet vairāk – kad gāju klāt, izdvesdama savādās skaņas, nereaģēja, bet, kad sāku skriet, tad gan mazliet pamuka. Secinājums, zirgam stresa noturība ir mazliet lielāka.
Visiem zināms, ka sievietei jāizrunā dienā vairāk vārdu nekā vīrietim. Un visiem, protams, zināms, ka, lai ģimenē būtu ideālas attiecības, ir nepieciešams family time. Arī mums tāds ir - parasti pirms gulētiešanas, kad visi jau ir piekusuši, nostrādājušies un izdatorējušies, un kad man uzrodas tā lielā vēlme runāt. Rangulis ap šo laiku parasti jau guļ. Lai nu kā, family time parasti ievelkas un beidzas ar smiekliem un ālēšanos. Kad mēs sākam trakot, Rango maina atrašanās vietu. Ja pirms tam apmierināti gulēja galvgalī, tad tagad kā dieva nepieņemtais neapmierināti pieceļas un iet vairāk uz kājgali. Kad ir mainījis atrašanās vietas jau kādas piecas reizes, nespēdams pagulēt, viņš dodas gulēt uz krēslu. Un parasti guļ tur tik ilgi, līdz mēs abi iemiegam, un tad atvelkas atpakaļ. Vispār interesanti – suns neprotestē par to, ka nespēj gulēt, taču, kad iestājas miers, atnāk atpakaļ pie sava bara - mums.
Suns ar pamperiem. Un mūsu sejas izteiksmes ir lieliskas!!! (Es būtu lieliska mamma bebim . Un Baltais sunītis būtu lielisks bebis :D)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru