Abas pistoles labu laiku bija iespundētas malkas šķūnītī, tikai vienā rītā divu un trīs dzīvnieku vietā mani sagaidīja veseli pieci. Jā, jā, otra pistoles (tā pati, kura vasaras vidū bija aizlaidusies uz mežu un es viņai dusmās noteicu mājās vairs neatgriezties), atnesa divus gaišus jēriņus. Jauki.
Tik traki, kā bija licies, ka būs, ja mēģināsim iet novietnē pie lopiem, nebija. Jērus viņas diezgan labi ieredzēja, gluži virsū kāpt nekāpa, taču šad tad, stresa iespaidā, pagrūstīja. Piesienot abas jukušās dāmas pie saitēm, sadevām jēriem selēnu un pie reizes paskatījāmies arī dzimumu. Jes, mums ir divas aitiņas – viena tumša un viena gaiša, ļoti, ļoti maza, un viens teķītis.
Vienīgais, kas pašreiz mani uztrauc ir dvīņi. Puika ir stipri lielāks un stipri spēcīgāks par savu māsiņu, tāpēc šķiet, ka drīz vien sāks viņu 'apbižot', iztempjot visu pienu. Jāskatās, ja mazais jēriņš būs badā, būs jāsāk piebarot.
Paturot pistoles ar jēriem atsevišķi pāris dienas, secināju, ka aitas ir labas mammas – bērnus ir pieņēmušas un atzīst. Bet cik ilgi turēs šķūnītī? Vajadzētu laist pie bara. Netā meklēju informāciju, centos atrast, kā pieredzējuši aitu audzētāji dara ar saviem bariem – aitām, teķi un jēriem – un nospriedu, ka ir jālaiž visi kopā. Vēl jo vairāk arī tā iemesla dēļ, ka laukā vēl ir zaļa zāle. Lai arī vīrs bija stingri pret, sak', jēriņi vēl maziņi, vai tiks mammām līdzi, bet es biju nelokāma. Tie taču nav cilvēki, kuriem gads vajadzīgs, lai nostātos uz savām kājām un kaut cik sakarīgi klunkurētu mammai līdzi...
Izlaidām. Pistoli pa vienai iznesām, palaidām, līdzi iznesām arī jēriņu(s). Kā nesās, tā aiznesās, un sīkais līdzi. Pie bara. Ko bars? Neko. Apostīja, vai aita īstā, baltām acīm paskatījās uz jēru, taču viss kārtībā. Arī teķis Dižolis (par kuru man bija vislielākais uztraukums) neko neteica. Kad izlaidām otru pistoli, abas apvienojās un ar jēriem aizdevās tālēs zilajās. Ar baru gluži nestaigāja, vienmēr paturēja pa acij, bet arī nepievienojās. Kāpēc?
Ā, aizmirsu piebilst, ka pistoļu vietā ielikām visus teķus-jērus kaušanai. Tie pēdējās dienās bija kā uz adatām un visu laiku 'meklējās', kāvās ar Dižoli un centās aplēkt teķa draudzeni. Nevar, nevar barā turēt vairāk par vienu teķi. Citādi ir haoss, bardaks un kūtiņai-nojumei jumts ceļas stāvus. Tagad vismaz miers, visi trīs pie vietas un Dižolis ar savu draudzeni, liekas, nododas hedoniskajam dzīvesveidam.
Ja atgriežamies pie pārējām aitām, tad te nu jāsaka, ka aitas joprojām vairāk mīl uzturēšanos klajumā, guļ nojumē pie pirts un ir visai apmierinātas neatkarīgi no tā, kas nāk no debesīm, lietus vai slapjš sniegs. Ja man ir luste un laiks, aizvedu viņas uz tālajām ganībām, bet pēdējā laikā tas sāk kļūt arvien apgrūtinošāk, jo liekas, kuru katru mirkli jāatskrien vēl vismaz vienam jēram – barvedes mantiniekam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru