Septembra beigas - atkal aiz loga ir zelta rudens, dubļi un vējš. Rudens. Rupji sakot – fuk. Rodis tricinās savā skaidu plākšņu būdā, bet mājās kundziņš redz nenāk. Vienu dienu, kad naktī tika solītas salnas, Rodi ielaidām istabā. Noberzu tīru un smaržīgu, saklāju viņa midziņu, klusībā priecādamās, ka ģimene atkal apvienojusies, taču - še tev! Nakti pavadījis siltumā, Rodis no rīta atkal sēdēja pie durvīm sak' “saimnieks, laid mani ārā, tur ir daudz interesantāk!”.
Izlaidām. Nu i sēdi aukstumā!
Un tā laukā viņš turpināja sēdēt līdz pat oktobra sākumam, kad uznāca lieti un vēji, dubļi un slapjas kājas. Vairs neauklēšos – iestiepu savu raibo kranci istabā, atkal tīri jo tīri noberzu. Viss. Prasies, sēdi pie durvīm un smilksti, tagad laukā tiksi tikai uz čurāšanu, kakāšanu un ja man būs lielāki darbi laukā ieplānoti.
Un tā Rodis beidzot atkal ir mājās. Atkal kļuvis par māju suni.
Tikai tagad daudz kas mainījies atšķirībā no pagājušā gada. Ģimenē ienācis mazs bērns, un suņam būs jāsadzīvo ar domu, ka tas hierarhijā ir nokāpis vēl zemāk. Kas vēl? Varbūt Rodis ir palicis vecāks, apzinīgāks? Varbūt gluži pretēji -, laukā dzīvodams, izlaidies?
Es priecājos – Rodis ir mājās. Katru rītu tas sagaida mani ar spolēšanu pa laminātu un cītīgu gaidīšanu, lai tiktu laukā nokārtoties. Katru reizi, kad viņu izlaižu laukā, saucu atpakaļ, pēc tam mazgāju suņa kājas un lādējos. Kad raibais nosmulējas vairāk – izvārtās kaut kur vai notašķās pa dubļiem -, mazgāju vēl cītīgāk. Un tad cītīgāk arī lādējos. Kam man tāds slogs? Kājas mazgāju pa desmit reizēm dienā. Par savu suņa lopu rūpējos kā par otru bērnu. Lādējos un priecājos reizē.
Un tad, kad bērns iet pie suņa un spēlējas, skatos uz šiem un domāju, cik labi, ka ir tāds mazs sunītis, kas izklaidē bērnu. Tikai jāsarga ar' daudz abi – bērns, jo šis vēl nesaprot ne glāstīt, ne mīļot un savām mazajām roķelēm ķeras klāt visam kas kust, un Rodis, jo negribu, lai bērns viņu apdala. Kaut gan viņi abi viens otru izmanto. Rodis ir iemanījies no bērna ēdienu dabūt vienmēr un visur, taču bērns iemanījies apmierināt savu interesi un ieguvis rotaļu biedru. Cerams, ka bērns runāšanas vietā nesāks riet un kaukt... :D
P.S.
Lai nu kā, šis blogs ir par cilvēka un dzīvnieka attiecībām. Manas pārdomas par mani un dzīvniekiem. Bērnus un viņu piedzīvojumus turpmāk šai blogā centīšos neminēt – tie lai paliek tikai manas ģimenes arhīvā. Bildes centīšos likt, tās patīk vienmēr un visiem, lai arī nedomāju, ka mani apraksti ir gluži zemē metami.
Turpināšu publicēties ar zināmu regularitāti, tāpēc, mīļo lasītāj, priecāšos, ja iegriezīsies šeit biežāk. Lasi ar baudu!
Gaidu un ar lielu interesi lasu katru rakstu. :)
AtbildētDzēst