Rudens. Un jāsaka, kā iepriekš jau teicu, - manā sētā rudens šogad ievilcies ar patukšiem ratiem. Tas par dārzu. Ja runājam par jomām saimniecībā ar lopiem, tad šeit rudens rati ir mazliet pilnāki:
Mazie cāļi, kurus vista izdomāja perēt uz rudens sākumu, visi ir pagalam. Vienu piebeidza pati vista, otru Roža (nelietis tāds!!!), trešo un ceturto žurkas. Jā, žurkas! Jo abi tika nozūmēti pēc kārtas un kūtī. Tā, ka ne spalvas pāri nepalika. Līķus neatradu, tas arī lika aizdomāties, ka cāļus aizvākusi žurka. Un, ja jau žurka ir savākusi cāļus, tad jau... noteiktu olu bizness ir aizgājis uz grunti arī žurku dēļ. Kazi, varbūt vienīgās, kas štopē mūsu olas ir žurkas?! Tas tak ir nereāli no 20+ vistas, kur lielākā daļa ir dējējvistas, tikai maksimums trīs olas dienā. Skaidrs – žurkas pie vainas. Jāpērk slazdi, jātaisa jauna kūts...
Pīles ir izaugušas. Lielas un baltas un trenējas uz lidošanu. Lai arī viņām ir kūts-nojume un āra aploks ar nomīcītu zāli, divas bļodas, kas ar apskaužamu regularitāti ir diezgan pilnas ar ūdeni, viņas kaldina bēgšanas plānus - asina knābjus un vēdina spārnus. Vasarā, kad zāles bija daudz, kukaiņu bija daudz un arī gliemežu sērgas bija neapkarotas, pīļi staigāja pa teritoriju. Bariņā. Tā jauki. Un vienmēr atnāca mājās uz vakariņām. Augot lielākām un paliekot gudrākām, pīles izdomāja, ka varētu pārkāpt robežas. Un vienā šādā reizē makšķerēju viņas laukā no grāvja kādus trīsdesmit, četrdesmit metrus no mājas. Tagad, kad esmu ievērojusi, ka mukšanas plāns paliek aktuālāks, laukā vairs nelaižu. Dievs ar visu, vēl aizmuks, tad gaļa pagalam būs...
Atceros, bija plāns, apgriezt spārnus, lai pīļi nevarētu lidot, taču tas tika atmests novārtā. Droši vien aktuāla šī ideja paliks tad, kad redzēšu viņu baltos dibenus zilo debesu fonā... Vai arī ja saņemšos. Jāsaņemas – pirktas, visu vasaru barotas, lolotas, audzētas.
Vai arī vienkārši ar steigu jākauj tie putni nost. Starp citu trīs jau esam nomušījuši. Kāva vīrs, jo man tās drosmes un spēka, lai nocirstu galvu dzīvam lopam, laikam nebūtu. Es putināju spalvas. Un putināju ilgi. Pīle nav vista. Darba, gaļas un visa pārējā ir vairāk kā vistai. Vēl palikušas septiņas pīles. Ar vienu pīli var tikt galā trīs stundu laikā. Lai nomušītu visas atlikušās – ilgi.
Ja nesaņemšos uz visu pīļu nokaušanu, pietrūks laika vai gribēšanas, vai atradīsies kāds cits iemesls, tad man ir arī B plāns. 1) Apskatīties pīļu dzimumus (kā to dara, netā jau notestēju; ja viss izdosies, izveidošu pamācību), 2) izvērtēt pīļu un pīleņu proporciju (vienam tēviņam vajag piecas sešas mātītes), 3) atstāt pīļu ganāmpulku nākamajam gadam pīlēnu veidošanai (kaut gan tas varētu būt ne visai izdevīgi, jo jaunie pīlēni noteikti ne augtu tik ātri, ne augtu tik lieli, ne vairotos tik labi kā šie pīļu-zosu-leišu krustojumi).
Ar trušiem man šogad neiet. Atceros pagājušo gadu, kā salaidu kopā, tā trusēni bija, a šogad – lūdzies vai lādies, rezultāts vienāds – tukšpadsmit – nav, visi miruši vai mirstoši, jo trusenei trusēni īsti neinteresē. Kopš vasaras sākuma vaislošanas darbi rit pilnā sparā, taču no trim mātītēm un daudz, daudz lecināšanas reizēm dzīvs tikai viens mazs zaķēns. Eh. Domādama, ka tēviņš pie vainas vasaras vidū nopirku pat vienu makanu leiti. Tiesa gan tagad jau viņš ēd debesu pļavās, jo savu karoti nolika astotajā randiņa dienā. Laikam no pārpūles. Mierinu sevi ar domu, ka viņš vismaz mira apmierināts.
Kas pie vainas manai trušu vaislošanas epopejai? Neīstās dienas. Paklausos vienā, paklausos otrā un visi zina, kas par vainu. Izdaru pa viena veidam, izdaru pa otra veidam, neviens nesniedz rezultātus. Ja ar trušiem turpinās neiet, šo jomu, ļoti iespējams, likvidēšu pavisam.
Oi, palasot visu, kā tik man te iet un neiet, varētu padomāt, ka viss tiešām ir pilnīgā grīstē – nē, tik traki nav. Ar aitām man iet. Ja neskaita, ka tagad viņas atkal skraida elektriskajā ganā un šad tad izlaužas ne tur, kur vajag, arvien tuvāk nāk jēru dzimšanas laiks. Netā esmu salasījusies visādas gudrības ko un kā, kaišu aprakstus, kas var piemeklēt grūsnās un dzemdējošās, un jērus, un mana aste kājstarpē ielaižas arvien vairāk. Jā, mani biedē dzemdības. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nekad nevienās (atskaitot savās, bet tas netiek ņemts par pilnu), neesmu piedalījusies, bet aitu dzemdībās es, ļoti iespējams, vienīgā būšu klāt. Un - man, aitai un jēram - viss būs jānoved galā bez kritušajiem. Āāāaaa.
Es jau sāku gatavoties – tesmeņus un dibenus jau noskuvu, kaut kad došos uz pilsētu sapirkt medikamentus, vēl tikai jāsarunā ar vīru uzlabot un nosiltināt kūti-nojumi. Nedomāju, ka tikko dzimušajiem, apslaucītajiem un pabarotajiem jēriem mūsu rudens un ziema var diži daudz kaitēt, taču mazliet uzprišināt kūti-nojumi varam. Bet tas tā – pie veicamajiem darbiem. Lielajiem, veicamajiem darbiem.
Jāiet strādāt, arī rudens mums paies darbošanās zīmē. Lielie darbi:
- salabot un nosiltināt vistu kūti
- salabot un nosiltināt aitu kūti
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru