Man liekas, ka Rožam ir stress, dzīvojot mājās. Nē, es nesaku, ka viņam nav stresa divas dienas lietū un vējā, un aukstumā laivojot pa Gauju, taču man šķiet, ka stress dzīvojot mājās ar mazu bērnu arī ir diezgan liels. Viņš ir sācis grauzt savu migu. Un viņš to dara ar tādu azartu, tādu degsmi. Uz viņu paskatoties tiešām liekas – suns kožot migu atriebjas visiem par visu. Visvairāk jau bērnam, jo tas var visu – ķert asti, pakaļkāju, glāstīt (lasīt – sist), krist virsū un velties pāri. Un Rodis visu pacieš (ptu, ptu, ptu), viņš ir labs, saprātīgs suns.
No sākuma iebildu un neļāvu suņam plosīt savu migu, taču tad apdomājos. Lai labāk dusmas izgāž uz mani vai bērnu? Nē tak. Vai lai labāk plosa bērna mantas, drēbes vai manas segas un spilvenus? Arī nē. Kas paliek? Lai plosa savu gultu. Kad to būs dabeidzis, gulēs uz zemes vai, labākajā gadījumā, es paklāšu šim kādu vecu, caurumainu segu.
Es domāju, ka stress viņam ir arī no tā, ka katru dienu raugās, kā saimnieki ēd pastētītes un desiņas, bet viņam šad tad tiek tikai kauli, bērna neizēstie biezeņi un samuļļātās maizītes. Protams, Roža nav muļķis – viņš ir iemācījis savu labumu gūt arī no mazā bērna. Ik pa reizei atņem pa cepumam, pa gaļas gabalam. Plus, ar savu labo degunu saož visu, ko bērns ir noslēpis, izsmērējis vai kā citādāk nozūmējis pa istabas stūriem, mēbelēm un pažobelēm. Es jau vienreiz smējos: visiem ir I-roboti, bet man ir R-Robots. Ja nokrīt gaļa (un bērns nepaspēj pieliekties pirmais, lai paceltu un iebāztu mutē), ja izbirst kellogsi vai izlīst piens, tikai pasauc Rodi un viņš visas šmuces novērsīs. Viņš novērsīs pat tās šmuces, kuras saimniekiem būs bijušas neredzamas. Ir labi, ka mājās ir suns.
Taču no otras puses – arī suņa apmatojums ir visur. Visur. VISUR!!! Un kārto māju kaut piecas reizes dienā. Sūc un mazgā! Un figu, jo smalkie, melni-baltie matiņi tāpat ir visur... Man dažreiz nolaižas rokas un citreiz parādās sajūta, ka man jau ir divi bērni. Aiz abiem ir jāiet ar lupatu, abi ir jābaro un jāvāc un jāmazgā, abi jāuzpasē. Un tad man rodas jautājums – kam man bija vajadzīgs suns? Kam bērns? Un es nokaunos un saprotu – lai mīlētu, lolotu un gādātu.
Negribējās jau šajos bloga ierakstot pieminēt bērnu, taču es to darīšu vēl vienā sakarā. Rodis izklaidē bērnu un bērns Rodi, tāpēc – cik lieliski – man ir mazliet vairāk brīva laika savām darīšanām. (Ar acs kaktiņu un auss galiņu jau vienmēr abi rezgaļi ir sasniedzami.) Un ziniet, ir tik smieklīgi skatīties, kā iedots sakaltis rupjmaizes kancītis ceļo no bērna rokas suņa mutē un no suņa mutes bērna rokā, un istabu piepilda sīki smiekli, smalki soļi un suņa nagu skrapstoņa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru