Aiz loga arvien biežāk rītos sals. Viss balts, bet aitas kūtī-nojumē (kas starp citu ir iztīrīta un apgreidota ar aizgaldiem, kur silti pakaiši un siens, un kvieši katru vakaru) naktis nepavada. Kā redzams, viņām labi nakšņot laukā zem klajas debess vai meža nomalē zem nojumes bez sienām. Lai dzīvo.
Viss jau būtu labi, taču – tuvāk un tuvāk nāk jēru skriešanas dienas. Un te nu latvietis normālais izsauksies – “Gita, tu trauma, kurš aitas lecina tā, lai jēri skrien rudenī/ziemā?!” Es lecinu. Eksperimentēju un lecinu, un skatos, kas sanāks. Galu galā – kam es turu aitas? Gaļai? Bet trīs kaujami jēri divos gados ir labāk kā divi kaujami jēri divos gados. Vai ne? Nu tad pie tā arī pieturēsimies. (Kaut gan manai aitu turēšanai, kā redzams, izmaksas arī būs lielākas...)
Eh. Labi.
Tātad, sākas aukstais rudens, nāk jēru skriešanas laiks, un Gita sāk kost pirkstos, jo nez kur izlasīja, ka pēdējā mēnesī grūsnās jāpiebaro ar spēkbarību jo īpaši. Tā kā manā pulkā ir pāris normālas aitas un divas nenormālās aitas – pistoles -, loģiski, piebarošana sanāk tāda kā sanāk. Daži apēd visu, bet citiem nepaliek. Risinājums – pistoles atšķirt, iebāzt abas malkas šķūnī un piebarot tur.
Domāts, darīts. Ar vīru šo darbiņu lielās mokās veicām trīs dienas. Kas varētu būt tik briesmīgs divu aitu savažošanā? Ja tās būtu normālas aitas, tad nekas, taču pistoles... oi, oi, oi... Vienu dienu pamuka, otru dienu caur ventilācijas spraugu izšmauca, trešajā dienā jumtā gandrīz caurumu izbakstīja ar ķobi. Nav viņas normālas! Nav!!! Un grūsnas. Viena kā guba, bet uz malkas uzlēca un trīsdesmit centimetru šaurā spraugā pa grēdām izložņāja. I galva ķērās, i vēders buksēja, bet še tev – cauri izmocīja. Lādēdamies abi ar vīru un kokiem bakstījām nelietes lejā. Sak, ja tie bērni mātes miesās jau nebūs nomocīti, tad noteikti atskries pirms laika. Stulbās aitas!
Solīdamies šitās debīliķes piesiet, - jo citādāk nav iespējams ne klāt pieiet, ne pabarot, ne noķert -, aizklapējām ciet visas spraugas, kas platākas par divdesmit centimetriem, norobežojām ceļu uz malkas grēdas un klusībā lūdzām visus augstākos, lai jēri atskrien dzīvi.
(Kaut gan siet aitas arī nav prāta darbs. Pirmkārt, kā viņas sagaidīs jērus piesietas? Ne aplaizīs, ne pabaros. Otrkārt, pastāv nožņaugšanās risks. Un būtu pavisam stulbi, ja stulbā aita nožņaugtos un paņemtu savā nāvē arī savus bērneļus. Vai arī ir iespējams aitu piesiet tā, lai viņa nenožņaugtos?)
Nākamajā dienā mani sagaidīja divas pistoles un viens aitēns. Melns, kaķa izmēra lopiņš. Gulēja pakaišos un drebēja. Jēziņ! Nolaizīts? Pabarots? Rokām trīcot sazvanīju vairākus cilvēkus, lai uzzinātu, ko un kā darīt, taču savas slimīgās bažas nespēdama apmierināt, novaktēju pie pistoļu aizgalda ilgāku laiku līdz pamanīju, ka mazulis izskatās visai sakarīgs. I nolaizīts, i pabarots. Plus, redzēju arī kā pieceļas, izstaipās, pačurā un dodas pie pupa. (Vienīgais kas neapmierināja – garā nabas saite, kas vilkās pa zemi.) Viss. Slava bogu, šitai pistolei prāts gana, lai savu lolojumu atpazītu un pieņemtu, apkoptu un pabarotu.
Bet ieiet pie viņiem nevar. Bail, ka tās stulbās aitas nesāk trakot, nenosit mazo jēru. Selēns jādod, graudi jāieber. Kā lai to visu izdara, ja sienu var iemest tikai pa spraugu, ūdeni spainī ieliet tikai pa durvju šķirbu?
Un otrai aitai – tai resnajai gubai – jāatnesas kuru katru dienu. Un man atkal kuņģis velkas čokurā un aste raujas kājstarpē. Pieiet pie viņām nevar, neko izdarīt nevar. Un ja nu šais dzemdībās sākas sarežģījumi? Ja nu viss nenotiek tik viegli? Ja nu ir vairāk aitēnu – jo vēders viņai trīs reizes lielāks kā tai, kura atnesās? Un ja nu aita tos nebaro, nepazīst?... Tik daudz kas var noiet greizi.
Vajadzēja siet. Un gulēt kūtī, lai svarīgo mirkli nepalaistu garām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru